Arheostudija

Blogs par eksperimentālo arheoloģiju, vēsturi un dabu.

Eksperimentālā arheoloģija

(c) Artūrs Tomsons  2009-2015. (pēdējo reizi atjaunināts 2015/16/11).

Pēdējos gados Latvijā arvien biežāk varam dzirdēt par eksperimentālo arheoloģiju. Ar ko gan tā atšķiras no “parastās” arheoloģijas? Nereti kādos pilsētu svētkos tiek reklamēts, ka būs redzama “eksperimentālās arheoloģijas kopu uzstāšanās”. Bet vai tiešām redzamais tiešām būs kaut kas “arheoloģisks”?  Lielākajā daļā gadījumu atbilde ir “nē”.

Priekšstatu par dažādu pseidovēsturisku un teatralizētu “vēsturiski / viduslaicīgu” inscenējumu jaukšanu ar kaut ko vēsturisku, zinātnisku, vai vēl ļaunāk – arheoloģisku – ir sekmējis tas, ka Latvijā kopš deviņdesmitajiem gadiem ir pastāvējušas un vairāk vai mazāk sekmīgi darbojušās vairākas interešu grupas un klubi un atsevišķi indivīdi, kas sevi ar šo jomu saista un kuru aktivitātes “vēstures dzīvo bilžu” formā laiku pa laikam ir bijušas redzamas sabiedrībai un demonstrētas dažādos vēstures popularizēšanas pasākumos, pilsētu svētkos, viduslaiku festivālos u.c. Un te nu ir jautājums par šo grupu spēju pašdefinēties, ar ko, acīmredzot, ne vienmēr sokas gana raiti.

Tā kā tā ir vairāk subkultūras lieta un lielākā daļa šo grupu dalībnieku nav saistīti ar arheoloģiju un vēsturi, tad, iespējams, vārda “eksperiments” un “arheoloģija” saistīšana ar “dzīvo vēsturi” ir saistāma ar šo grupu dalībnieku vēlmi kaut kā vairot savu nozīmīgumu, šos terminus tā īsti līdz galam neizprotot.

Šīs aktivitātes viennozīmīgi nav eksperimentālā arheoloģija un būtu ierindojamas citā kategorijā, jo pārsvarā tās ir vairāk amatnieciska rakstura, vai vērstas uz kādu pagātnes norišu (pārsvarā cīņu, dažādu vēsturisku kauju) inscenējumu veikšanu publikas izklaidēšanai vai, nosacīti ņemot, izglītošanai un lielākajā vairumā gadījumu tām nedz ar zinātnisku eksperimentu, nedz ar arheoloģijas zinātni nekādas saistības nav vispār.

Daudzi šo grupu dalībnieki darbojas arī kā amatnieki, kas izgatavo pat tīri kvalitatīvus pagātnē lietotu priekšmetu atdarinājumus (replikas), un caur to tad arī sevi lielākā vai mazākā mērā tāpēc pieskaita eksperimentu veicējiem. Iedziļinoties šajā jautājumā vairāk, top skaidrs, ka ar amatniecību vien būs par maz, lai veiktais darbs uzreiz kļūtu par arheoloģisku eksperimentu.

Dažādu rekonstrukciju veikšana (ēkas, struktūras, priekšmeti), arheoloģisko senlietu (artefaktu) to kopiju (repliku) gatavošana ne vienmēr pati par sevi uzreiz būs arī zinātnisks (un arheoloģisks) eksperiments. Tā, protams, var būt ceļš uz to papildus informācijas iegūšanai – tomēr labākajā gadījumā tā būs konkrētā indivīda veikta praktiska vēstures izziņa un noteiktu iemaņu un prasmju mācīšanās un slīpēšana.

Ir ļoti vienkāršs veids, kā saprast, kādā kategorijā var ierindot veiktās darbības – arheoloģijā (un ikvienā zinātnē) nemaz nav iespējams definēt eksperimenta uzdevumus, ja sākumā nav bijis kāds urdošs un neatrisināts jautājums, problēma, neskaidrība, kas urda pētnieku, ko tas nolemj labāk izprast, veicot piemēram, testu sēriju ar minētajiem priekšmetu atdarinājumiem.

Tādēļ neatņemams punkts eksperimentālajā arheoloģijā ir jautājums “kāpēc”, “kā”, “cik”? Ja šāda jautājuma nav, tas kas tiek veikts, labākajā gadījumā ir izziņa, mācīšanās, vai īpaši amatniekiem – nenoliedzami, vienkārši papildus naudas pelnīšanas veids.

Šī visa dēļ ir svarīgi saprast atšķirību starp šīm jomām, nodalīt „dzīvās vēstures” pasākumus un dažādu rekonstrukciju veikšanu ar šo spilgto un interesanto arheoloģijas zinātnes nozari, kuras teorētiskie ietvari ir daudz plašāki, nekā dažādi inscenējumi ar butaforiskiem rekvizītiem, kas pilnīgi aplam pavilkti zem kaut kā zinātniska birkas.

Britu arheologs Pīters Reinolds (Batseras eksperimentālā ciemata izveidotājs Anglijā), šajā jautājumā ir pat ļoti kategorisks un raksta:

[…] eksperimentam nav nekāda sakara ar mēģinājumiem “dzīvot pagātnē”, “uzvilkt seno tērpu”, “vēsturisko notikumu rekonstrukciju”, “vēstures dzīvajām bildēm”, vai arī ar labi izprastām amatu prasmēm (kuras gan iesākumā var būt noskaidrotas eksperimenta procesā) mācīšanu[…]. Pirmās labākajā gadījumā ir teātris, sliktākajā – psiholoģisko nepilnību kompensācija[…]. Ir ļoti nelaimīgi gadījies, ka šīs aktivitātes ir sabiedrības uztverē tikušas parautas zem vispārējā eksperimentālās arheoloģijas nosaukuma, jo to iekļaušana degradē eksperimenta vērtību un tā profesionālo atzīšanu. Saukt skūšanos ar krama plāksnīti vai pat ar romiešu bronzas bārdas nazi nevis par izpēti (exploration), bet par eksperimentu, ir absurds. Tas ne vismazākā mērā nevairo mūsu zināšanas, un kopumā kalpo tam, lai vairotu mūsu aizspriedumus par vēsturi un senvēsturi. Pārpratums, kas skar eksperimentu arheoloģijā, ir radies tāpēc, ka ir sajauktas trīs atšķirīgas jomas: eksperiments, pieredze un izglītība […].

P.Reinolds (1939-2001) (attēlā pa kreisi) BBC raidījumā “Time Team”

Bet kas tad īsti ir eksperimentālā arheoloģija?

Iespējams, vieglāk to būs saprast, noskaidrojot, kas eksperimentālā arheoloģija nav.

Galvenā un būtiskā atšķirība no rekonstrukcijas un „living history” pasākumiem ir eksperimentālās arheoloģijas orientācija uz informācijas iegūšanu – EA mērķis ir palīdzēt arheologam izprast to, ko tas ierauga veicot izrakumus. Eksperimentālās arheoloģijas mērķis ir nevis dažādu aktivitāšu rezultātā izgatavotais priekšmets, vai uzceltā ēka, kuģis, vai struktūra, bet izgatavošanas un lietošanas procesā iegūtie dati un informācija, kas noderēs tālākajā pētniecības un interpretācijas darbā arheologam.

Eksperimentālā arheoloģija ir arheoloģijas zinātnes nozare, kas pēta pagātni ar tai raksturīgām specifiskām metodēm. Pēc Otrā pasaules kara, kad strauji attīstījās arheoloģijas teorija pārvarot kultūrvēsturiskās skolas rāmīšus, dažādi autori tai deva dažādus definīcijas, atkarībā no sava laika izpratnes līmeņa. Mūsdienās ar apzīmējumu “eksperimentālā arheoloģija” pamatā saprot tādu, fiksējamu un pamatotu darbību kopumu, kas ļauj arheologam atpazīt to, ko tas ir atklājis savos pētījumos.

Eksperimenta kā zinātniskas pētniecības metodes saknes ir meklējamas jauno laiku sākumā, vienlaikus ar zinātniski tehniskās revolūcijas sākšanos, kad Eiropā strauji attīstījās dabaszinātnes un tām tika izstrādāta nepieciešamā pētījumu metodika.

Sākotnēji liela loma eksperimenta kā pilnvērtīgas pētījuma metodes attīstībai bija angļu 17. gs. daudzpusīgajam zinātniekam F. Bēkonam (1561-1626).

F. Bēkons (1561-1626)

Eksperiments (latīņu: experimentum – mēģinājums) ir pētījuma metode (darbību un novērojumu kopums), ar kuras palīdzību pierāda cēloņsakarības starp dažādām parādībām.

Ar eksperimenta palīdzību pārbauda hipotēzes patiesumu vai nepatiesumu. Eksperiments ir empīriskās pieejas zināšanām stūrakmens. Eksperimenta priekšrocība pār citām pētniecības metodēm ir tā precizitāte – uzmanīgi kontrolējot notiekošo, pētnieks veic kādu noteiktu darbību un izmēra šīs darbības rezultātu. Eksperimentam ir jābūt atkārtojamam. Tas nozīmē, ka jebkuram citam pētniekam tādos pašos apstākļos būtu jāiegūst tāds pats vai ļoti līdzīgs rezultāts.

Eksperimenta teorētiskās fāzes (jāspiež uz attēla).

Šobrīd par veiksmīgākajām eksperimentālās arheoloģijas definīcijām varam uzskatīt šīs:

“Eksperimentālā arheoloģija ir sistemātiska, metodoloģiska pieeja, ko lieto, lai testētu, izvērtētu un attīstītu pieņēmumus un hipotēzes un teorijas, jebkurā un visos arheoloģiskās pētniecības līmeņos.”

[Ingersoll, Yellen, McDonald, 1977].

“Eksperimentālā arheoloģija ir arheoloģiskās izpētes apakšnozare, kas izmanto virkni dažādu metožu, paņēmienu, analīzes veidu un pieeju kontrolētā, atdarinošā eksperimentā, replicējot pagātnes fenomenus (no priekšmetiem līdz sistēmām), ar nolūku izvirzīt un pārbaudīt hipotēzes, lai radītu vai vairotu analoģijas arheoloģiskās interpretācijas vajadzībām.”

[(Džeimss R. Metjū]

Arheoloģija visumā ir samērā jauna zinātne – tā sāka straujāk attīstīties tikai 19. gadsimta sākumā, kad tika izstrādāta galveno aizvēstures laikmetu periodizācija, tās pārstāvjiem ilgstoši nācās idejiski cīnīties ar kreacionisma (pasaules radīšana dievišķas gribas akta rezultātā) piekritējiem, kas noliedza evolūcijas teoriju principā.

Savas pastāvēšanas laikā arheoloģija ir izgājusi vairākas būtiski atšķirīgas attīstības fāzes, sākot ar zinātnieku amatieru – t.s. „antikvāru” fāzi 19. gs., kam sekoja t.s. kultūrvēsturiskā skola 20. gs. sākumā, kas turpināja dominēt laikā līdz Otrajam pasaules karam un vēl savus gadus desmit pēc tā, kad daudzi pētnieki aizvēstures arheoloģiskajās kultūrās meklēja tiešu saistību ar noteiktiem mūsdienu etnosiem un tautām.

Sešdesmitajos gados, kad izveidojās t.s. „jaunās (procesuālās) arheoloģijas” virziens, arheologu aprindās radās arvien vairāk tādu uzskatu piekritēju, kas pārskatīt tradicionālo kultūrvēsturisko pieeju arheoloģijai, un dažādot pieejas, lai labāk interpretētu arheoloģijas datus, meklējot aiz mēmajiem arheoloģiskajiem avotiem arī cilvēku aiz tiem.

20. gs. septiņdesmitajos gados pamazām norisinājās jau plašākas izmaiņas sabiedrības izpratnē arī par arheoloģijas jautājumiem, ko netieši sekmēja feminisma, zaļo, hipiju, neomarksisma u.c. vairāk vai mazāk radikālu sociālu strāvojumu izplatība.

Zināmā mērā uzskatu un pieeju dažādošanās sekmēja arī jauna viļņa rašanos arī arheoloģijā – ko vēlāk nodēvēja par „postprocesuālo”, jeb interpretatīvo arheoloģiju.

Lai gan šim virzienam nav viegli izveidot apvienojošu definīciju, īsumā var teikt, ka tās pārstāvjus vieno doma, ka arheoloģiskā materiāla interpretācijām iespējamas dažādas interpretācijas, kā arī īpaši tika uzvērts individuālās pētnieka interpretācijas subjektīvisms.

Šie bija ļoti labi apstākļi eksperimentālās arheoloģijas teorijas attīstībai, kaut gan atsevišķi arheoloģiski eksperimenti bija tikuši veikti jau daudz senāk.

Pirmie nopietnākie eksperimenti arheoloģijā notika 19. gadsimtā, bet līdz pat 20. gs. septiņdesmitajiem gadiem šajā jomā aktuāli bija pierādīt sabiedrībai savu aktualitāti un nozīmi kā pilnvērtīgai pētījumu metodei.

Vēl 20. gs. sešdesmitajos gados mācību grāmatās nekritiski tika pārpublicēts 18. gs. radies uzskats, ka piemēram, akmens cirvjus gatavojušas vairākas paaudzes. Eksperimentu gaitā noskaidrojies, ka, lai gan tas bijis gana smags un apnicīgs darbs, tā ilgums mērāms vairākās dienās, nevis vairāku paaudžu garumā.

Slavenākie eksperimentālās arheoloģijas projekti mūsdienās, kas vienlaikus nereti kļuvuši arī par arheoloģiskajiem brīvdabas muzejparkiem un veiksmīgi apvieno zinātnes funkciju ar izglītības un tūrisma aspektu ir Leires centrs Dānijā, Batseras Senā ferma Anglijā, Kieriki akmens laikmeta centrs Somijā, Gedelona Francijā, Biskupina Polijā u.c. Savukārt Latvijā daudziem nav svešs Āraišu arheoloģiskā muzejparka vārds. Šodien lielākā daļa šo parku apvienojušies apvienībā EXARC, kuras individuālais biedrs ir arī šī raksta autors.

Unteruldingenas (Vācija) pāļu būves rekonstrukcija

Līdz ar to, lai eksperimentālās arheoloģijas projekti būtu izskatāmi par pilnvērtīgiem, to sagatavošanā būtu jābūt ievērotiem vairākiem svarīgiem priekšnosacījumiem:

1) precīzi formulēta problēma, kas būtu noskaidrojama veicot iepriekš izplānotu eksperimentu un testu sēriju un hipotēze, kas šādi būtu pārbaudāma, pretējā gadījumā veiktās darbības uzskatāmas par nezinātniskām;
2) eksperimenta noritētu pēc noteikta plāna, nevis post factum fiksēta haotiska darbošanās, notiktu rūpīga sekošana līdzi eksperimenta gaitai, eksperiments tā norises laikā tiktu fiksēts, iegūtie dati analizēti, tad izdarīti secinājumi;
3) pēc izveidotā apraksta un fiksētajiem datiem veiktās darbības būtu iespējams atkārtot un pārbaudīt.

Bronzas laikmeta vairogu un ieroču atdarinājumu efektivitātes testu veikšana

Aizvēstures izpētē šodien eksperiments kā metode ir ieņēmis stabilu vietu un tā galvenais uzdevums ir palīdzēt arheologiem izprast un atpazīt tās pagātnes liecības, kas tiek atsegtas izrakumu gaitā, nevis veicināt aizspriedumus par eksperimentālo arheoloģiju kā “dzīvo vēsturi” vai, labākajā gadījumā, eksperimentāli iegūto datu populāru pasniegšanu sabiedrībai.

Tā kā Latvijā šī joma vēl ir faktiski neapgūta, tad par vienu no mūsu grupas uzdevumiem esam izvirzījuši izpratnes veicināšanu sabiedrībā par šī pētniecības virziena un metodes patieso būtību un iespējām, kādas paveras to pilnvērtīgi izmantojot praksē.

Attēlu avoti:

1) http://www.exarc.net/members/more_info/10-Pfahlbaumuseum_Unteruhldingen-DE.html
2) http://www.batesville.k12.in.us/physics/phynet/Images/Portraits/bacon.jpg
3) http://www.batesville.k12.in.us/physics/phynet/aboutscience/Images/InductAnim.gif
4) http://www.channel4.com/history/microsites/T/timeteam/ches_peter.html
5) http://antiquity.ac.uk/ant/083/ant0831052.htm

Papildus lasīšanai:

1) http://www.butser.org.uk/iafexp_hcc.html
2) Reynolds, Peter J. (1980). Butser Ancient Farm: Impressions. Petersfield, Hampshire, England: Archaeological Research.
3) Coles, John Morton (1979), Experimental Archaeology, London a.o.: Academic Press.
4) Малинова Рената, Малина Ярослав. Прыжок в прошлое. Эксперимент раскрывает тайны древних эпох. Издательство Мысль. Москва, 1988.

2 comments on “Eksperimentālā arheoloģija

  1. Atpakaļ ziņojums: Primitīvo iemaņu nometnē « Primitīvisti

  2. Latgalis
    novembris 21, 2011

    Ļoti izsmeļoši !

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: