Arheoloģiskie izrakumi

Arheoloģiskās izpētes un uzraudzības darbi, vēsturiskās konsultācijas.
Pieredze dažādas sarežģītības arheoloģiskajos objektos kopš 1998. gada.

Kontakti: arturs.tomsons@gmail.com
Tālr.: 26497228

2025.-2026. gads.

Rīga, Torņa iela 1 (Arsenāla kvartāls). Arheoloģiskās izpētes laikā iekšpagalma un pagrama teritorijā un zem Torņa ielas konstatēts līdz 1,5 m biezs 16.-17. gadsimta kultūrslānis ar bagātīgu senlietu klāstu, tostarp keramiku, monētām, ādas apaviem, ieroču un militārā aprīkojuma detaļām. Izpēte sniedza jaunas liecības par viduslaiku Rīgas aizsarggrāvja aizbēršanu, teritorijas reljefa pārveidi un pilsētas infrastruktūru. Konstatētas arī koka konstrukcijas, tostarp iespējami aizsarggrāvja krasta nostiprinājumi un koka noteka. Arheoloģiskie materiāli papildina priekšstatu par Vecrīgas ziemeļrietumu daļas attīstību un pilsētnieku ikdienu 16.-18. gadsimtā.

2021.–2024. gads.

Rīga, Sv. Jēkaba katedrāle, Jēkaba iela 9. Katedrāles grīdu pārbūves un rekonstrukcijas laikā veikta arheoloģiskā uzraudzība un izpēte, turpinot 2018. gadā uzsākto katedrāles kapsētas izpēti. Katedrāles iekšienē izpētīti vēl 50 apbedījumi, kopējam zināmo kapsētas apbedījumu skaitam sasniedzot 348. Atklātas un dokumentētas deviņas vēsturiskās kapa plāksnes un to fragmenti, tostarp 1688. gada Rozenlovu dzimtas plāksne. Izpētē iegūts plašs arheoloģiskais un antropoloģiskais materiāls – 17.–18. gadsimta monētas, tekstilijas, apbedījumu inventārs, keramikas un metāla priekšmeti. Darbu beigās tika izveidots arī īpašs osārijs jeb “kaulu kambaris” katedrālē atrastā antropoloģiskā materiāla saglabāšanai.

2024. gada darbos atkārtoti dokumentētas kapa plāksnes katedrāles priekšnamā, atklājot arī iepriekš nezināmus fragmentus. Viena no plāksnēm tika izcelta, paredzot tās iespējamu eksponēšanu nākotnē. Kopumā 2021.–2024. gada izpētē iegūtas 804 monētas, veidojot vienu no nozīmīgākajām pēdējo gadu arheoloģiskajām monētu kolekcijām Latvijā. Pētījumi snieguši jaunas ziņas par katedrāles kapsētas sociālo struktūru, apbedīšanas tradīcijām un tās izmantošanas beigu posmu 18. gadsimtā, kā arī par pāreju no apbedīšanas pilsētas baznīcās uz kapsētām ārpus pilsētas centra.

2022. gads.

Rīga, Mārstaļu iela 6. Šeit arheoloģiskā uzraudzība notika saistībā ar plašiem ēkas remonta darbiem, kas tika veikti saskaņā ar projektu  “Ēkas Mārstaļu ielā 6, Rīgā, telpu pielāgošana Rakstniecības un mūzikas muzeja vajadzībām”. Vienā no pagraba telpām tika atklāts un izpētīts 1.8 m biezs kultūrslānis, kas saturēja liecības par 12.-14. gs. apdzīvotību. Ievērojamākie atradumi bija grezni rotātā keramika ar zvīņu motīvu, trijžuburu dakša, kam bija pilnībā saglabājies koka kāts, bitenieka piederumi (dzeiņa fragmenti). Dziļākajā līmenī tika atsegtas pinuma žoga paliekas. Domājams, ka šeit redzamā apdzīvotība saistāma ar Alberta laukumā pētītās Rīgas pirmo iedzīvotāju apmetnes ārējām robežām.

2019./2020. gads.

Rīga, Kalēju iela 64/66, (kopš 2021. gada 13. janvāra iela 13) Šeit tika vadīta arheoloģiskā izpēte pirms viesnīcas jaunbūves. Izrakumu gaitā tika atsegti aizbērtās Rīdzenes upes kādreizējā labā krasta stiprinājumi. Upes aizbērumā tika iegūta ievērojama 16.-17. gs. senlietu kolekcija. Pēc dendrohronoloģiskajiem datiem jaunākā krasta līnija datējama ar 17. gs. 90. gadiem, bet objekta teritorijas vidū atsegtā ar 1580. gadiem.

2019. gads. 

Āraiši, Āraišu viduslaiku pils un apmetne. Adrese: Āraišu ezerpils, Āraiši, Drabešu pagasts, Cēsu novads, LV-4101. Arheoloģiskā izpēte veikta Āraišu mūra pils iekšpagalmā, turpinot iepriekšējos 1992. un 2012. gada pētījumus un vienlaikus nodrošinot Latvijas Mākslas akadēmijas studentu praksi. Izpētīts 12,5 m² liels laukums, kurā konstatētas vairākas kultūrslāņa kārtas un viduslaiku pagalma bruģējuma paliekas.Nozīmīgākie atradumi saistīti ar pils militāro un ikdienas dzīvi – atrasts arbaleta bultas gals, bruņukrekla riņķītis, bronzas zvārgulis un Livonijas ordeņa mestra Voltera fon Pletenberga 1530. gadu šiliņš. Izpēte apstiprināja viduslaiku apdzīvotību pētītajā pils pagalma daļā, bet Āraišu ezerpilij raksturīga dzelzs laikmeta apdzīvotība šajā sektorā netika konstatēta.

2018. gads.

Rīga, Sv. Jēkaba katedrāle, Jēkaba iela 9. Arheoloģiskā izpēte un ar būvdarbiem saistītā arheoloģiskā uzraudzība tika veikta katedrāles renovācijas laikā. Pie ēkas atklāta plaša viduslaiku un agro jauno laiku kapsēta, kurā izpētīti 298 apbedījumi, galvenokārt no 14.–17. gadsimta. Kapsētas teritorijā konstatēti arī lieli cilvēka kaulu krāvumi jeb t.s. „kaulu kambari”, kuros, pēc osteoarheoloģiskā materiāla izvērtējuma, pārstāvētas aptuveni 3500 personu mirstīgās atliekas.

Izpēte ļāva precizēt katedrāles apkārtnes vēsturisko reljefu un kapsētas attīstību. Senākie apbedījumi ierakti smilšainā paaugstinājumā, uz kura vēl 15. gadsimtā atradās baznīca, savukārt 16.–17. gadsimtā apkārtējais pilsētas kultūrslānis būtiski paaugstinājās. Izpētē iegūti arī daudzveidīgi atradumi – rotaslietas, sprādzes, monētas, naži, kauri gliemežvāki, krāsns podiņi, kā arī militārie priekšmeti, tostarp muskešu un lielgabalu lodes, rapiera detaļas, piesis un arbaleta bultas gals. Osteoarheoloģiskais materiāls sniedz nozīmīgu informāciju par viduslaiku Rīgas iedzīvotāju demogrāfiju, veselību, traumām un dzīvesveidu.

2017. gads. 

Mežotne, Mežotnes pilskalns ar senpilsētu. Adrese: Mežotnes pagasts, Bauskas novads. Arheoloģiskā izpēte veikta Latvijas Arheologu biedrības projekta „Latvijas arheoloģijas gada piemineklis” ietvaros valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļa aizsardzības zonā, hipotētiskās senās ostas vietas tuvumā. Mežotnes pilskalns ir viens no nozīmīgākajiem Latvijas dzelzs laikmeta pilskalniem un 13. gadsimta rakstītajos avotos minētā zemgaļu centra iespējamā atrašanās vieta. Plašāka senpilsētas izpēte pirms tam bija notikusi tikai 1969. gadā.

2017. gada augustā tika izpētīts 4 × 5 m liels laukums gravas malā, kas ved uz Lielupes līci. Izpētes laikā konstatēts, ka teritorija ir būtiski pārveidota ar vēlākām lauksaimnieciskām darbībām – augšējie slāņi bija noarti un kultūrslāņa pazīmes lielā mērā iznīcinātas. Dziļākajos slāņos konstatēta mitrāka grunts ar organikas ieslēgumiem un zilā māla slāņiem, kas liecina par ilgstoši pārmitru vidi. Sasniegtā dziļākā zona atradās vairāk nekā 3 m zem sākotnējās virsmas.

Atradumu bija salīdzinoši maz, tomēr tie sniedza informāciju par teritorijas veidošanos. Iegūti 18. gadsimta krāsns keramikas un agro jauno laiku trauku fragmenti, tostarp kompaktā grupā atrastas sešas sarkanmāla trauka lauskas. To atrašanās ārpus izteikta kultūrslāņa liecina, ka materiāls varētu būt pārvietots ar aršanu, eroziju un ūdens noskalojumiem. Izpēte ļāva secināt, ka senpilsētas tuvumā esošā reljefa veidošanos būtiski ietekmējusi gan lauksaimnieciskā darbība, gan grunts noskalošanās senās gravas un Lielupes līča virzienā.

Īpaša uzmanība tika pievērsta senās Mežotnes ostas meklējumiem. Pētījumi neapstiprināja ostas atrašanos izpētītajā vietā, un pārskatā secināts, ka turpmākai tās lokalizācijai daudz perspektīvāka būtu teritorija tuvāk mūsdienu Lielupes krasta līnijai. Tā kā vieta ievērojami erodējusi, tad saglabājas iespēja, ka dziļākajo slāņos varētu būt saglabājušās senākas apdzīvotības liecības.

Ekspedīcijas laikā Latvijas Arheologu biedrībai tika nodotas arī senlietas no Mežotnes senpilsētas apkārtnes, tostarp Latvijā ļoti rets vikingu laikmeta beigu W tipa zobena roktura pogas fragments – tobrīd tikai trešais zināmais šāda tipa atradums Latvijā. Šie priekšmeti nav 2017. gada izrakumu atradumi, bet papildina kopējo priekšstatu par Mežotnes senpilsētas apkārtnes arheoloģisko nozīmi.

2016. gads.

Dagdas Piļoru apmetne. 2016. gada jūnijā pirts būvniecības laikā tika veikta arheoloģiskā uzraudzība Piļoru I senkapu aizsardzības zonā, Ežezera krastā. Aptuveni 40 m garajā pamatu tranšejā zem augsnes kārtas vietām konstatēta plāna, intensīvi melna apdzīvotības kārta ar degušiem akmeņiem un bezripas keramiku.

Kopumā iegūtas 16 bezripas keramikas lauskas, no kurām vismaz sešas bija tekstilā keramika, kā arī dzelzs priekšmeta, iespējams, īlena fragmenti. Blakus esošajos uzartajos laukos atrasta arī vēlajam dzelzs laikmetam raksturīga bronzas zvārgulis un viduslaiku glazētā ripas keramika.

Tekstilās keramikas un dzelzs priekšmeta kombinācija ļauj atklāto apmetnes zonu datēt ar m.ē. 1. gadu tūkstoti un saistīt ar Baltijas somu kopienu klātbūtni Austrumlatvijā pirms latgaļu ienākšanas. Vienlaikus materiāls liecina, ka Ežezera krasta teritorija tika intensīvi apdzīvota arī vēlajā dzelzs laikmetā un viduslaikos.

Kopumā 2016. gada uzraudzība sniedza nozīmīgas jaunas liecības par Piļoru apmetnes ilgstošo apdzīvotību un īpaši par Baltijas somu klātbūtni Austrumlatvijā m.ē. 1. gadu tūkstotī.

Dagdas Piļoru apmetne


2015. gads.

Rīga, Aspazijas bulvāris 20 / Brīvības bulvāris 26. 2015. gada oktobrī–novembrī siltumtīklu izbūves laikā tika uzraudzīta ap 147 m gara tranšeja Vecrīgas kādreizējo ārējo nocietinājumu tuvumā.

Zem mūsdienu ielas seguma gandrīz visā tranšejas garumā tika konstatēts intensīvi tumšs 16.–18. gadsimta kultūrslānis, vietām sasniedzot ap 40 cm biezumu. Tā sastāvā atrastas keramikas, krāsns keramikas, dzīvnieku kaulu, ķieģeļu un dakstiņu atliekas, kā arī citi sadzīves materiāli. Atsevišķos posmos konstatētas arī ūdens darbības veidotas saskalojumu kārtas, kas liecina par teritorijas pārmitrināšanos un reljefa pārveidošanu.

Īpaši nozīmīgs bija mūra velves fragments, zem kura atradās aizbērta pazemes telpa. Tās aizbērumā atrasta dzelzs atslēga, bronzas poga un trijkāju trauka fragments, kas ļauj konstrukciju saistīt vismaz ar 17. gadsimtu. Tāpat tika atklāta līdz šim nezināma neliela pagraba telpa zem ietves pie Aspazijas bulvāra 20.

Kopumā izpēte parādīja, ka šajā Vecrīgas daļā 16.-18. gadsimta kultūrslānis un atsevišķas mūra konstrukcijas saglabājušās pārsteidzoši tuvu mūsdienu ielas līmenim. Mūsdienu ielas virsma kanālmalas virzienā ir būtiski paaugstināta ar vēlākām uzbēruma kārtām, savukārt 19. gadsimtā nojaukto pilsētas bastionu un nocietinājumu paliekas, iespējams, meklējamas tuvāk kanālam vai dziļākos slāņos.

2014. gads.

Ludza, Ludzas viduslaiku mūra pils un Baznīckalns. 2014. gadā Ludzas apkārtnē tika veikta plaša arheoloģiskā izpēte projekta „Archaeology, Authority & Community” ietvaros. Ludzas pils priekšpilī tika veikta gan 85 m gara kultūrslāņa zondēšana, gan izpētīti divi pārbaudes izrakumu laukumi, savukārt līdz tam arheoloģiski nepētītajā Baznīckalnā tika veikta zondēšana un organizēti nelieli pārbaudes izrakumi. Kopumā tika izpētīti 26 m² un iegūti vairāk nekā 7000 dzīvnieku, putnu un zivju kaulu, vairāk nekā 5500 keramikas fragmentu un vairāk nekā 200 senlietu.

Ludzas pils priekšpils. Pētījumu galvenais mērķis bija noskaidrot, cik sena ir pils apdzīvotība un vai priekšpilī nav saglabājušās liecības par seno latgaļu apdzīvotu vietu, kas hronoloģiski būtu saistāma ar netālo Odukalna kapulauku. Izrakumos pamatzeme tika sasniegta vairāk nekā 3 m dziļumā, un iegūta ļoti bagāta informācija par priekšpils stratigrāfiju kā arī senlietu kolekcija.

Īpaši interesanta izrādījās Ludzas pilskalna ļoti senā hronoloģija. 2014. gada atradums – krama nažveida šķila – ļāva izvirzīt hipotēzi par cilvēka klātbūtni šajā vietā jau mezolītā, šķila tipiska Pulli kultūras tradīcijām, kas datējama ar apmēram 9000.–8300. g. p. Kr.

Kopā ar iepriekšējiem izrakumiem Ludzas pilskalna apdzīvotības secība 2014. gada pārskatā rekonstruēta no mezolīta un neolīta, cauri dzelzs laikmetam, līdz Livonijas periodam un vēlajiem jaunajiem laikiem. Droši konstatējama Livonijas perioda apdzīvotība sākas vismaz 15.-16. gadsimtā; par mūra pils celšanas precīzu laiku jautājums joprojām palika atklāts, lai gan pēc arhitektūras un senākās monētas datējuma pieņēmums par mūra pili šeit jau 14. gs. nav izslēdzams.

Ļoti labi izsekojama arī pils dzīve 16.-17. gadsimtā – pirmajos divos metros konstatētas vismaz četras deguma pēdas, ko iespējams saistīt ar vēsturiskajos avotos zināmajiem Ludzas pils aplenkumiem. Savukārt zivju zvīņas un māla tīklu gremdu fragmenti rāda, ka zveja bija nozīmīga pils iemītnieku saimniecībā. Kopā ar iepriekš konstatētajām dzelzs apstrādes liecībām tas ļauj pili raksturot kā attīstītu amatniecības centru un samērā pašpietiekamu cietoksni.

2014. gada izpēte neieguva pierādījumus par dzelzs laikmeta seno latgaļu pili vai dzīvesvietu, kas būtu hronoloģiski sinhrona Odukalna kapulaukam.

Ludzas Baznīckalns līdz 2014. gadam tas arheoloģiski vispār nebija pētīts. Nelielie izrakumi tomēr parādīja sarežģītu kultūrslāņa stratigrāfiju. Atrasti galvenokārt 16.–18. gadsimta materiāli – apvirpotā un ripas keramika, krāsns keramika, stikls, naglas, fajanss, porcelāns un kaula poga. Divi intensīvi tumši slāņi liecināja par aktīvu apbūvi un cilvēku klātbūtni arī 17.-19. gadsimtā, zem kuras saglabājušās senākas apdzīvotības pēdas.

Īpaši interesants bija ģeoradara izpētes rezultāts: aptuveni līdz 2,7 m dziļumam tika konstatētas vairākas pazemes anomālijas, tostarp iespējami nojauktu ēku pamati, bet viena no struktūrām tika interpretēta kā iespējamā vecās baznīcas kontūra. Tas bija būtisks rezultāts, jo bez plašiem izrakumiem vecās baznīcas precīzu novietojumu nebūtu iespējams noteikt. Vienlaikus zondējumi parādīja, ka Baznīckalna kultūrslānis vietām ir iznīcināts vai pārbūvju laikā aprakts un nolīdzināts.

2014. gada pētījumi Ludzā būtiski paplašināja priekšstatu par šo vietu – pilskalns izrādījās ne tikai viduslaiku pils vieta, bet potenciāli daudz senāks apdzīvotības punkts, kura vēsture var sniegties līdz akmens laikmetam; savukārt Baznīckalnā pirmoreiz tika iegūts arheoloģisks pamats runāt par kompleksu un daļēji saglabājušos senāku apdzīvotību, kā arī ar ģeoradara palīdzību pirmoreiz iezīmēta vecās baznīcas iespējamā atrašanās vieta.

2013. gads.

Aglona, Aglonas klostera teritorija. Adrese: Ciriša iela 8, Aglona. Arheoloģiskā uzraudzība veikta klostera ēkas remontdarbu un drenāžas izbūves laikā, pārbaudot pamatu zonu un būvdarbu gaitā atsegtos šurfus un tranšejas. Izpēte aptvēra teritoriju ap 18. gadsimtā celto klostera ēku, kas ir daļa no Aglonas bazilikas apbūves kompleksa. Izpētes galvenais pārsteigums bija nevis gaidītās liecības par senāko koka baznīcu vai apbedījumiem, bet daudz senākas apdzīvotības pēdas. Atsevišķās vietās zem 18.–19. gadsimta kultūrslāņa konstatēts agro metālu perioda slānis ar bezripas keramiku. Tika atrasts arī krama kasīklis, kas pēc tipoloģijas varētu būt saistāms pat ar agro mezolītu, ap 7700.–7000. g. pr. Kr.

Iegūtie dati ļauj domāt, ka pirms klostera uzcelšanas šeit atradies plašāka apdzīvota apmetne, kura virsotne 18. gadsimtā tika nolīdzināta klostera būvniecībai. Agrākās apdzīvotības liecības, spriežot pēc bezripas keramikas izplatības, varēja aizņemt aptuveni 600 m², lai gan teritorija vēlāk būtiski pārveidota gan klostera celtniecības, gan 20. gadsimta pārbūvju laikā.

Kopumā Aglonas izpēte neapstiprināja rakstītajos avotos pieļauto senās koka baznīcas atrašanās vietu šajā punktā, toties pirmoreiz deva konkrētas arheoloģiskas liecības par ievērojami senāku cilvēka klātbūtni pirms klostera un bazilikas būvniecības. Tādējādi klostera teritorijas vēsture izrādījās daudz senāka par pašu Aglonas sakrālo kompleksu un turpmākai izpētei īpaši nozīmīga būtu austrumu ārsienas un vēl saglabāto kultūrslāņa daļu pārbaude.

2012. gads.

Āraiši, Āraišu mūra pils un priekšpils. Adrese: Āraišu ezerpils, Drabešu pagasts, Cēsu novads. Arheoloģiskā izpēte 2012. gada jūlijā veikta starptautiskā projekta „Krusta karu ekoloģija” ietvaros. Izpētīti seši laukumi priekšpils teritorijā un viens laukums mūra pils teritorijā, kā arī veikta zondēšana un augsnes un osteoloģiskā materiāla paraugu ievākšana paleoveģetācijas un apdzīvotības vēstures izpētei.

Izpētē konstatētas viduslaiku apdzīvotības liecības, tostarp pavarda paliekas, keramika un senlietas. Vienā no laukumiem pavards pēc atrastā akmensmasas trauka fragmenta datēts ar 13.–15. gadsimtu. Starp nozīmīgākajiem atradumiem ir bronzas pakavsakta, bronzas riņķis, dzelzs slēdzene, svina lode un citi priekšmeti.

Pētījumi vienlaikus ļāva raksturot Āraišu apkārtnes ainavas un saimniecības attīstību. Dzīvnieku kaulu analīzes liecina par būtiskām atšķirībām starp vēlā dzelzs laikmeta un Livonijas perioda saimniecību – vēlajā dzelzs laikmetā sastopamas daudzveidīgākas savvaļas dzīvnieku sugas, bet Livonijas laikā dominē aitu un kazu audzēšana. Pētījumi arī liecina par intensīvas lauksaimniecības turpināšanos apkārtnē pēc ezermītnes apdzīvotības izbeigšanās.

Svarīgs rezultāts: 2012. gada izpēte neapstiprināja dzelzs laikmeta ezermītnes apdzīvotību pētītajos priekšpils laukumos, toties deva jaunas ziņas par mūra pils laikmeta apdzīvotību un tās apkārtējo ainavu.

2009. gads. 

Uzraudzība Rīgas pils priekšpils pagalmā

2008. gads.

Izrakumi Rīgas pils konventa pagalmā

2007. gads.

Veselavas viduslaiku kapsēta

1999. gads.

Valdemārpils Bīlavu “velna laiva”