Bronzas kausēšanas eksperiments notika 2015. gada 17. jūlijā Āraišu eksperimentālās arheoloģijas nometnes laikā.
Dalībnieki: divi cilvēki.
Eksperimentā bronzas kausēšanas pavardam tika izveidots iedziļināts, bļodveida padziļinājums (65×65 cm diametrā un 18 cm dziļš), kurā tika ieklāta vidēji 1 cm bieza mālu kārta. Kā sprausla tika izmantota iepriekš izgatavota māla caurule. Pavards tika veidots vietā, kur 2014. gada maijā Muzeju nakts pasākumā notika mēģinājums izveidot akmeņu krāvuma pavardu metālu apstrādei. Veidojot iedziļinājumu zemē tika noņemti iepriekš izmantotie akmeņi.
Temperatūras uzturēšanai tika izmantota pirktas lapu koku kokogles un Anglijā arheometalurģijas kursā izgatavotās plēšas.
Kā izejmateriāls kausējumam tika izmantots sazāģēta bronzas stieple un zāģēta bronzas stieņa fragments (kopā svars visiem fragmentiem 302 g).
Fiksēšana notika procesu fotografējot un mērot sasniegto temperatūru ar stieples termometru un mērījumus pārmaiņus abiem dalībniekiem pierakstot dienasgrāmatā.
Mainīgie faktori: ļoti augsts gaisa mitrums (ap 80%), un pielijusi zeme. 17:15 pēc kārtējā lietus izmērcētajā pavardā (ko neizdevās pienācīgi izžāvēt līdz bronzas kausēšanai) tika ievietotas degošas pagales no blakus esošā ugunskura un tas sāka tik sildīts.
Laiks: 1 stunda un 45 minūtes kopš uguns iekuršanas līdz tīģeļa izņemšanai no pavarda (17:15 līdz 18:35).
Temperatūras līkne:
Fiksētie mērījumi:
Ievērojamā mitruma dēļ visticamāk temperatūra sāka vairākas reizes strauji kristies, jo dēļ pielijušā pavarda liela daļa siltuma zuda zemē, pretēji gaidītajam karstuma atstarošanas efektam. Procesa vidu, saprotot, ka pavarda izmēri arī ir viens no temperatūras krišanās iemesliem, tika par aptuveni 5-10 cm uz centru no malām pastumti pavarda apmali veidojošis ar smilšmāla maisījumu apklātie akmeņi, lai nedaudz samazinātu tā diametru. Tajā brīdī temperatūra nokritās par vismaz 100 grādiem, tomēr pamazām to izdevās atkal paaugstināt. Rezultātā tika izlietoti 7 maisi kokogļu, līdz bronza sasniedza kušanas stāvokli. 18:34 tika pārbaudīts tās stāvoklis un tika konstatēts, ka tā ir daļēji izkususi.
Tā kā bija skaidrs, ka ar roku darbu pūšot plēšas paaugstināt temperatūru virs 1000 grādiem vēlreiz šādā mitrumā neizdosies, tad tika nolemts veikts lējumu. Tam tika izvēlēta iepriekš sagatavota vienpusējā māla veidnē agrā bronzas laikmeta cirvīša formā, neskatoties uz to, ka līdz šim nometnē tika izgatavotas vēl dažāda tipa veidnes. Izkusušā materiāla pietika aptuveni pusei formas.
Tika konstatēts, ka bija izkusuši tīģeļa apakšā esošie mazākie metāla gabaliņi, bet lielākais un virspusē esošie tikai minimāli apkusuši. Savukārt kā vāciņam pret ogļu iebiršanu izmantotajam lēzenajam 2010. gadā izgatavotajam tīģelim no māla un smilšu maisījuma temperatūras ietekmē bija radušās ievērojamas plaisas un no tā sāna izlūza aptuveni 1/4 daļu liels fragments.
Naktī tika konstatēts, ka pavardā palikušās ogles turpina izstarot spēcīgu karstumu vēl pēc sešām stundām (temperatūra gan tai brīdī netika mērīta) kopš tīģeļa izņemšanas, kas labi atspoguļoja šāda pavarda potenciālu labvēlīgu laikapstākļu gadījumā, kad māla apmale izžuvusi un sāk siltumu atstarot atpakaļ.
Secinājumi:
1) šajā eksperimentā izmantotā pavarda forma ir pietiekama bronzas izkausēšanai, tomēr racionālāk ir izmantot mazāka diametra pavardus;
2) vairāk laika jāveltī pavarda iesildīšanai;
3) divi dalībnieki ir minimālais šāda eksperimenta veikšanā iespējamais cilvēku skaits, bet tas ir par mazu pilnvērtīgai visu nepieciešamo darbību veikšanai – gan praktiski amatniecisko, gan fiksējošo;
4) gaisa padeve no divām plēšām paaugstinātu temperatūras kāpuma vienmērību un tās noturību, tomēr izkausēt šo metālu iespējams izmantojot arī vienas plēšas;
5) nākotnē jāpilnveido pati liešanas tehnika, to veicot pēc iespējas ātrāk, novēršot iespēju gaisam atdzesēt izkusušo metālu.
Atbalsojums: Eksperimentālās arheoloģijas nometne Āraišos 2015. gada jūlijā. | Arheostudija