Arheostudija

Blogs par eksperimentālo arheoloģiju, vēsturi un dabu.

Traseoloģijas metode eksperimentālajā arheoloģijā

(c) Dardega Legzdiņa

Traseoloģija ir metode, ar kuras palīdzību var konstatēt un analizēt mikroskopiskas pēdas uz materiāla virsmas, kā rezultāta ir iespējams rekonstruēt procesu, kā šīs pēdas veidojušās.

Traseoloģijas kā praktiskās metodes pielietojums ir ļoti plašs. To izmanto ne tikai arheoloģijā, bet arī, piemēram, kriminālistikā, restaurācijā, paleozooloģijā un paleoantrapoloģijā, u.c.

Arheoloģijā traseoloģija ir metode, kas cieši saistīta ar eksperimentālo arheoloģiju. Tās pamatā ir artefakta virsmas mikroskopiska analīze un salīdzināšana ar artefakta kopiju vai kopijām, kuri lietoti hipotētiski iespējamajām funkcijām. Teorētiski traseoloģisko analīzi iespējams veikt jebkura materiāla artefaktam, kura virsma ir pietiekami labi saglabājusies, taču visvairāk pētījumu veikts tieši sakarā ar akmens laikmeta krama rīkiem; par citu materiālu artefaktiem līdz šim veikts ļoti maz pētījumu, kā rezultātā metode vēl uzskatāma par diezgan jaunu un neizstrādātu.

Angļu valodā kā metodes sinonīmus vai jēdzienus ar tam tuvu nozīmi bez “traceology” mēdz lietot arī “use-wear”, “usewear”, “microwear”, “microscarring”, “edgewear”[1].
Īsi par metodes vēsturi. Jau 19.gs. gaitā atsevišķos arheologu darbos ir parādījusies informācija, ka darbarīku virsmu varētu pētīt ar mikroskopu. Tāpat arī 1926.g. Zonnenfelds izmanto mikroskopu, lai mēģinātu noteikt akmens rīku funkcijas, taču plašāka mēroga ietekmi šie pētījumi negūst [2].

Taču 20.gs. pirmajā pusē padomju arheologs Sergejs Semjonovs aizsāk eksperimentālus pētījumus par akmens laikmeta krama rīkiem, daudzu gadu garumā pilnveidojot un izstrādājot arī traseoloģijas teoriju un metodoloģiju. Viņa ilggadējo pētījumu rezultāts krievu valodā iznāk 1957.g., taču 1964. g. darbs tiek iztulkots un izdots angļu valodā ar nosaukumu “Prehistoric Technology”. Darbs gūst lielu ievērību un popularitāti, aizsākas virkne eksperimentu un pētījumu arī Eiropas un Amerikas arheoloģijā. Notiek pievēršanās arī citiem materiāliem, ne tikai kramam – tiek pētīts obsidiāns, kvarcs. Notiek arī kaula priekšmetu analīzes, ko līdztekus kramam aizsāk S.Semjonovs.

Laikā no 1977. līdz 1978. g. trīs dažādi pētnieki izstrādā savas doktora disertācijas par traseoloģijas tēmu. Kā kulminācija šīs jomas straujajā attīstībā uzskatāma 1977.g. traseoloģijai veltītā konference Vankūverā, kuras rakstu krājums publicēts 1979.g. Konference bija plaša un daudzpusīga, tika aplūkoti un diskutēti gan teorētiskie, gan metodoloģiskie un praktiskie traseoloģijas jautājumi. Tomēr, kaut arī ir daži pētījumi par citiem materiāliem un citiem aizvēsturiskajiem posmiem, liela daļa šīs nozares darbu veltīti tieši akmens laikmeta krama darbarīkiem [3].

Līdz ar šiem pētījumiem aizsākas arī nopietna, zinātniska metodes kritika. Galvenie iebildumi tiek vērsti pret Semjonova apgalvojumu, ka viņa aprakstītās raksturīgās mikrošvīku pazīmes ir universālas. Tiek pierādīts, ka mikrošvīku raksturs var atšķirties, atkarībā no krama paveida un citiem lokāliem faktoriem. Līdz ar to traseoloģijas metodes aktīvistu vidū parādās zināmas pesimisma pazīmes, apzinoties, ka vienotu, universālu traseoloģisko pazīmju klasifikāciju izveidot neizdosies, un ka vienmēr būs nepieciešama eksperimentālās arheoloģijas līdzdalība.

Līdz ar Lorenca H. Kīlija 1977.g. doktora disertāciju aizsākas vēl viena nozīmīga traseoloģijas aspekta apspriešana arheoloģijas aprindās. Kīlijs apgalvo, ka Semjonova metodes lielākais trūkums ir maza palielinājuma mikroskopa izmantošana, un ka daudz precīzāki rezultāti sasniedzami ar liela palielinājuma mikroskopiem, kuros redzams mikropulējums. Līdz 80.-to gadu beigām notika aktīvas diskusijas šī jautājuma sakarā, jo abās pusēs bija savi atbalstītāji. Tomēr, likumsakarīgi, ka 90.-to gadu sākumā abas nometnes jau bija organiski apvienojušās, nonākot pie vienota secinājuma, ka vislabākos rezultātus var sniegt abu metožu pielietojums [4].

Mūsdienās traseoloģijas metodes popularitāte ir mazliet apsīkusi, ja salīdzina ar 20. gs. 60tajiem – 90tajiem gadiem. Joprojām ir arī metodes skeptiķi, kuri traseoloģiju kritizē kā pārāk neuzticamu analīzes metodi, priekšroku dodot daudz vecākajai tipoloģiskajai metodei. Kā citi pārmetumi traseoloģijai nereti tiek minēts metodes noderīgums tikai maza apmēra, maznozīmīgiem jautājumiem, kam gan nevarētu pilnībā piekrist. Tāpat vairāki pētnieki izsaka nožēlu, ka traseoloģijai joprojām trūkst izstrādātas metodoloģijas un pētījumu par tādu materiālu artefaktiem, kas nav krams [5].

Traseoloģijas metodes teorētiskie aspekti.

Teorētiskā skatījumā traseoloģijas metodei būtu jābūt visprecīzākajam no eksperimentālās arheoloģijas paņēmieniem, ņemot vērā tās izteikti eksaktos pamatprincipus. Attiecīgi, tiek izgatavotas vairākas artefakta kopijas, ar kurām noteiktu laiku veic dažādas hipotētiski pieļaujamās artefakta funkcijas. Pēc tam ar mikroskopu tiek analizētas atstātās mikropēdas uz kopiju virsmas, kuras tiek salīdzinātas ar artefakta virsmas mikropēdām, kā rezultātā uzzinām konkrētā artefakta funkciju.

Šāda vienkāršota un, varētu teikt, idealizēta traseoloģijas metodes teorija ātri tika apgāzta, kad daudzo pētījumu rezultātā izkristalizējās galvenie metodes trūkumi.
Kā svarīgākais no tiem minams fakts, ka reti kurš artefakts uzrāda viennozīmīgas un nepārprotamas mikropēdas, kā tas ir ar kopijām. Galvenie maldinošie faktori:

1) artefakts ticis izmantots dažādām funkcijām, līdz ar to dažāda rakstura mikropēdas pārklājas;
2) jau paša artefakta izgatavošanas laikā uz tā virsmas veidojušās mikropēdas, kas nav saistītas ar artefakta funkciju un vēlāko pielietojumu;
3) artefakta virsmu iespaidojuši un pārveidojuši dažādi dabas apstākļi; tas var būt noticis gan pirms artefakta nonākšanas zemē, gan arī pēc tam dažādu augsnes iedarbību (gan mehānisku, gan ķīmisku) rezultātā; īpaši uzmanīgi būtu vērtējami artefakti no depozītiem, kur tie bijuši saskarsmē ar citiem artefaktiem;
4) dažādi cilvēka darbības faktori, kas nav saistīti ar artefakta funkciju; tie var būt gan pirms nonākšanas zemē, gan arī pēc tam- izrakumu, artefakta pārvietošanas, tīrīšanas, uzglabāšanas rezultātā radušies [6].

Pēc Kīlija 1977.g. doktora disertācijas publicēšanas, Marks Ņukomers, traseoloģijas metodes kritiķis un skeptiķis, izaicināja Kīliju uz, tā saucamo, “aklo testu” (blind test). Ņūkomers izgatavoja 16 dažādus krama darbarīkus, veica ar tiem dažādas darbības, un tad iedeva tos Kīlijam identificēšanai. Kīlijs uzrādīja pārsteidzoši labu rezultātu- viņš pareizi identificēja 14 darbarīku funkcijas. Abas kļūdas šajā gadījumā bija iezīmīgas: viens no kļūdaini noteiktajiem darbarīkiem bija lietots dažādām funkcijām, savukārt otrs bija lietots tikai 10min. Attiecībā uz apstrādāto materiālu Kīlijs vairs neuzrādīja tik labus rezultātus- pareizi identificēti tika 10 darbarīki. Arī šajā gadījumā iezīmīga viena no kļūdām- krama rīku, ar ko tika apstrādāta kāda īpaši cieta koka šķirne, Kīlijs identificēja kā kaula apstrādātu.
Pēc šī piemēra turpmāk dažādi pētnieki veica vēl virkni “aklo testu”, kuru panākumi bija diezgan atšķirīgi. Testu rezultātā tika secināts, ka ļoti svarīga ir eksperimenta veikšanai izvēlētie materiāli, kā arī pēc iespējas vairāku hipotēžu pārbaudīšana [7].

Tomēr, maksimāli cenšoties novērst metodes trūkumu un veicot kvalitatīvu eksperimentu, traseoloģija spēj sniegt dažādas ticamības pakāpes atbildes ir vairākiem svarīgiem jautājumiem par artefaktu:

1) vai artefakts ir ticis lietots vai nē (augsta ticamība);
2) kāda rakstura darbības tikušas veiktas ar artefaktu, piem., zāģēšanas, skrāpēšana, ciršana u.c.;
3) kāds materiāls ar artefaktu ticis apstrādāts/ar kādu materiālu regulāri nonācis saskarsmē; pirmkārt jau, vai tas bijis mīksts, vidēji ciets vai ciets materiāls; otrkārt, eksperimentu rezultātā ir iespējams noskaidrot konkrētāk – vai tas bijis, piemēram, koks, āda vai taml.
4) Kādā veidā artefakts bijis iekātots un/vai kādā veidā darbības laikā ticis satverts (šādi pētījumi aizsākušies relatīvi nesen) [8].

Ja radies priekšstats, ka traseoloģijas metode tiešām pielietojama tikai maznozīmīgu un triviālu jautājumu risināšanai, tad jāmin kāds piemērs no veiksmīgas traseoloģijas metodes prakses. Jau kopš 19.gs. notikušas diskusijas par to, vai Eiropas bronzas laikmeta bronzas ieroči un bruņas tikušas lietotas reālās kaujā, vai arī tie bijuši tikai rituālu vajadzībām izgatavoti, vai arī kā statusu prezentējoši aksesuāri. 20.gs. gaitā tika veikti vairāki gan zinātniski, gan ne tik ļoti zinātniski eksperimenti ar šo artefaktu kopijām. Secinājumi bija atšķirīgi, kā rezultātā atšķirīgi bija arī dažādu zinātnieku uzskati par šiem bronzas ieročiem, vairogiem un bruņām. Pēdējo desmit gadu laikā notikuši četri nozīmīgi eksperimenti, kuri ietvēra traseoloģisko analīzi (Bridgford (1997), Kristiansen (2002), Roberts and Ottaway (2003), Kienlen (2006)). Rezultātā ir identificēti vairāki bronzas ieroči un vairogi, kuri, spriežot pēc mikropēdu rakstura, patiešām tikuši lietoti aktīvā kaujā. Tai pat laikā atklāts, ka ir sastopami arī kaujā nelietoti ieroči [9].

Tomēr vairāki pētnieki uzsver, ka traseoloģijas metodei būtu nepieciešami vēl daudzi uzlabojumi. Sevišķi tas attiecas uz metodoloģiju tiem materiāliem, kas nav krams vai tam radniecīgais obsidiāns vai kvarcs. Kā galvenais iemesls nelielajam pētījumu skaitam šajā jomā tiek minēta metodes komplicētība. Lai veiktu traseoloģisko analīzi, nepieciešams, pirmkārt, laikietilpīgs un iemaņu ziņā sarežģīts eksperiments, vai pat, vēlams, eksperimentu virkne. Otrkārt, kvalitatīvs tehniskais nodrošinājums. Treškārt, pietiekama prakse darbā ar mikropēdu mikroskopisko analīzi, spēja tās atpazīt un adekvāti interpretēt.
Interesanti, ka joprojām trūkst izstrādāta zinātniski teorētiska pamatojuma mikropēda veidošanās procesam, tas saistīts ar arheologu ierobežotajām spējām fizikāla rakstura teorētisku pētījumu jomā. Taču pēdējo trīs gadu laikā ir aizsākts darbs arī pie šī jautājuma, arheologiem sadarbojoties ar citu disciplīnu zinātniekiem [10].

Teorētiski ar traseoloģijas metodi iespējams analizēt:

-) kramu, obsidiānu, kvarcu u.c. iežus;
-) kaulu, ragu, gliemežvākus utml.;
-) krāsainos metālus (atkarībā no to patinēšanās pakāpes);
-) keramiku.

Saprotams, ka tādiem materiāliem kā dzelzs un koks to saglabāšanās īpatnību dēļ praktiski nav iespējams veikt traseoloģisko analīzi. Literatūrā netika atrasti dati vai diskusijas par iespējām traseoloģiski analizēt ādu, kā arī dzintaru, taču jādomā, ka dzintars savu īpašību dēļ būtu visnotaļ piemērots materiāls traseoloģiskai analīzei.

Traseoloģijas metodes praktiskais pielietojums.

Saskaņā ar pēdējā laika atziņām, traseoloģijas metodei svarīga ir nopietna pieeja pie abiem izpētes posmiem- gan mikroskopiskās izpētes, gan eksperimenta sagatavošanai un norisei.
Eksperimentā izmantojamajām kopijām būtu jābūt no autentiska materiāla, autentiski izgatavotām, un autentiski lietotām, jo visi šie aspekti ietekmē mikropēdu raksturu. Vēlams būtu arī ekoloģisks autentiskums. Eksperimenta norisē nozīmīgs arī laiks, jo konstatēts, ka darbības, kas īsākas par 30 minūtēm neatstāj pietiekami raksturīgas mikropēdas. Piemēram, krams, ar kuru strādāts tikai 10 minūtes var tikt identificēts kā nelietots. Būtu ļoti vēlams kopijas analizēt ar mikroskopu arī uzreiz pēc to izgatavošanas pirms vēl priekšmets ticis lietots, jo tas palīdz konstatēt izgatavošanas procesā atstātās pēdas. Eksperimenta ietvaros būtu vēlams veikt pēc iespējas plašāku iespējamību un hipotēžu pārbaudi, lai būtu pietiekami daudz datu par dažādu mikropēdu raksturu. Šeit labi noder etnogrāfiskas parelēles, kas sniedz plašāku skatījumu uz iespējamo artefakta funkciju [11].

Pirms analīzes ar mikroskopu, gan artefaktu, gan kopijas nepieciešams notīrīt, jo dažādas mikroskopiskas paliekas uz to virsmām var apgrūtināt švīku un pulējuma analīzi. Par to, ka priekšmetus būtu vēlams tīrīt, rakstīja jau Semjonovs. Kīlijs savos 1977.g. un 1980.g. pētījumos attīsta šo jautājumu, apgalvojot, ka tā ir nepieciešama pareizai traseoloģijas analīzei. Kā vispiemērotāko pētnieks min šādu krama priekšmetu tīrīšanas secību:

1) notīrīt ar spirtu;
2) nomazgāt ūdenī;
3) iegremdēt siltā 10% sālsskābē (HCl), kas kramu attīra no kaļķa un citām minerālu mikropaliekām;
4) iegremdēt 20-30% nātrija hidroksīdā (NaOH), kas kramu attīra no organiskām mikropaliekam;
5) ievietot ultraskaņas kamerā, kas kramu attīra no mikroputekļiem [12].
Uzreiz jāatzīmē, ka citi pētnieki, kas pievērsušies šim jautājumam pēc Kīlija, strikti noraida sālsskābes un nātrija hidroksīda lietošanu, jo tas var sabojāt priekšmeta virsmu ķīmisku reakciju rezultātā [13].

Kā nākamais ir jautājums par mikroskopa izvēli. Mūsdienās pētnieki viena pētījuma ietvaros cenšas izmantot dažādus mikroskopus, lai iegūtu vispusīgākus datus. Pamatā tiek izmantoti trīs veidu mikroskopi:

1) stereomikroskops, piemērots 6-150x palielinājumam;
2) metalurģiskais mikroskops, piemērots 500x palielinājumam;
3) SEM (skenējošais elektronu mikroskops) līdz pat 10 000x palielinājumam;

Izvēli, kuru vai kurus no mikroskopiem izmantot, nosaka pirmkārt materiāls (un tā gaismas caurlaidība), otrkārt uzstādītā pētījuma problēma [14].

Traseoloģijas nākotne.

Jāpiekrīt vairākiem mūsdienu arheologiem, kas norāda uz traseoloģijas kā vērtīgas metodes nepelnītu atstāšanu novārtā. Sevišķi tas attiecināms uz tiem materiāliem, kas nav krams vai tam līdzīgie, kā arī uz periodiem, kas nav akmens laikmets. Dažreiz atsevišķi pētnieki pat izvēlas ignorēt secinājumus, kas iegūti ar traseoloģijas metodes palīdzību. Tā, piemēram, vēl 90.-to gadu beigās atrodami izklāsti par to, cik neefektīvi būtu bronzas laikmeta ieroči reālā kaujā, par spīti tam, ka jau bija veikti pirmie mikropēdu pētījumi, kas vairākos gadījumos uzrādīja nepārprotamu šo ieroču lietošanu militāriem nolūkiem.

Pēdējos desmit gados veiktie traseoloģiskie pētījumi bronzas priekšmetiem būtu uzskatāmi drīzāk par disciplīnas aizsākumu, jo vēl joprojām nav izstrādāta specifiska metodoloģija tieši krāsainajiem metāliem. Līdz šim veiktās analīzes balstītas uz tiem pašiem principiem, kādi izstrādāti krama priekšmetiem. Tomēr no šiem pētījumiem redzams, ka metodi attīstot, varētu gūt vērā ņemamus rezultātus. Atzīmējama bronzas priekšmetu specifika, kas to atšķir no citiem materiāliem: zobeni, cirvji u.c. artefakti, kuriem ir asmens, to lietošanas laikā visticamāk tikuši regulāri uzasināti. Līdz ar to šiem priekšmetiem parasti iespējams noteikt tikai to pēdējā pielietojuma funkciju, sakarā ar to, ka asināšanas laikā tiek izlīdzinātas lietošanas radītās mikropēdas [15].

Attiecībā uz keramiku, arī tai ir iespējams konstatēt mikropēdas, kuras radušās gan mehāniskā, gan ķīmiskā ceļā. Piemēram, ir iespējams noskaidrot, vai ēdiena gatavošanā izmantota sāls. Taču arī šī materiāla traseoloģiskā analīze aizsākta diezgan nesen, līdz ar to paveras iespējas gan jauniem atklājumiem, gan metodoloģijas uzlabošanai [16].

Kaula, raga utml. materiālu traseoloģiskā analīze aizsākta tikusi diezgan neilgi pēc krama analīzēm. To iesācis jau Semjonovs pats un turpinājuši Rietumu arheologu. Taču šajā jomā nav ļoti daudz nozīmīgu atklājumu. Kā ievērojamākais kaula un raga priekšmetu pētnieks, kurš daudz izmantojis arī traseoloģijas metodi, būtu minams A. McGregors [17].

Jaunākajos pētījumos novērojama tendence norādīt, ka konkrēto mikropēdu raksturs visticamāk darbojas tikai konkrētā pētījuma ietvaros, sakarā ar lielo nozīmi atšķirībām, ko veido lokālie apstākļi [18]. No tā secināms, ka laikam atmetami būtu meklējumi pēc kādām universālam pazīmēm, kuras varētu attiecināt uz atšķirīgiem izejmateriāliem un apstrādātajiem materiāliem. Līdz ar to jāšaubās, vai traseoloģija kā pētniecības metode kādreiz varēs norobežoties no eksperimentālās arheoloģijas.

Atsauces:

1. http://en.wikipedia.org/wiki/Use-wear_analysis; Kipfer B. A. Encyclopedic dictionary of archaeology. 572.lpp., 586.lpp., 352.lpp.
2. Andrefsky W. Jr. Lithics: macroscopic approaches to analysis. 5.lpp.; Trigger B. G. A history of archaeological thought. 233.lpp.
3. Balme J., Paterson A. Archaeology in practice: a student guide to archaeological analyses. 209.-210.lpp. ; Andrefsky W. Jr. Lithics: macroscopic approaches to analysis. 5.-6.lpp.;
4. Keeley L. H. Experimental determination of stone tool uses: a microwear analysis. 1.-3.lpp.; Balme J., Paterson A. Archaeology in practice: a student guide to archaeological analyses. 214.lpp.; Andrefsky W. Jr. Lithics: macroscopic approaches to analysis. 6.-7.lpp.; Ellis L. Archaeological method and theory: an encyclopedia. 654.lpp.
5. Kamphaus B. Usewear and Fuctional Analysis of Bronze Weapons and Armor.; Keeley L. H. Experimental determination of stone tool uses: a microwear analysis. 1.lpp.; Balme J., Paterson A. Archaeology in practice: a student guide to archaeological analyses. 225.lpp.; Ellis L. Archaeological method and theory: an encyclopedia. 654.lpp.; Skibo J.M. Pottery function: a use-alteration perspective. 105.lpp.
6. Kamphaus B. Usewear and Fuctional Analysis of Bronze Weapons and Armor; Keeley L. H. Experimental determination of stone tool uses: a microwear analysis. 4.lpp.; Balme J., Paterson A. Archaeology in practice: a student guide to archaeological analyses. 208.lpp.; Andrefsky W. Jr. Lithics: macroscopic approaches to analysis. 7.lpp.; Kelly R. L., Thomas D. H. Archaeology. 195.lpp.
7. Andrefsky W. Jr. Lithics: macroscopic approaches to analysis. 7.lpp.; Kelly R. L., Thomas D. H. Archaeology. 193.-194.lpp.; Ellis L. Archaeological method and theory: an encyclopedia. 652.lpp.
8. Balme J., Paterson A. Archaeology in practice: a student guide to archaeological analyses. 208.lpp.; Kelly R. L., Thomas D. H. Archaeology. 193.lpp.; Ellis L. Archaeological method and theory: an encyclopedia. 654.lpp.
9. Kamphaus B. Usewear and Fuctional Analysis of Bronze Weapons and Armor.; Jones A. Prehistoric Europe: Theory and Practice. 212.lpp.
10. Kamphaus B. Usewear and Fuctional Analysis of Bronze Weapons and Armor.; Keeley L. H. Experimental determination of stone tool uses: a microwear analysis. 4.-6., 8.-9.lpp.; Kelly R. L., Thomas D. H. Archaeology. 195.lpp.; Ellis L. Archaeological method and theory: an encyclopedia. 654.lpp.; Lammers-Keijsers Y. Tracing traces from present to past. 15.lpp.; Skibo J.M. Pottery function: a use-alteration perspective. 105.lpp.
11. Kamphaus B. Usewear and Fuctional Analysis of Bronze Weapons and Armor.; Keeley L. H. Experimental determination of stone tool uses: a microwear analysis. 1.-9.lpp.; Balme J., Paterson A. Archaeology in practice: a student guide to archaeological analyses. 212.-214.lpp.
12. Keeley L. H. Experimental determination of stone tool uses: a microwear analysis. 10.-11.lpp.
13. Balme J., Paterson A. Archaeology in practice: a student guide to archaeological analyses. 216.lpp.
14. Andrefsky W. Jr. Lithics: macroscopic approaches to analysis. 6.-7.lpp.; Balme J., Paterson A. Archaeology in practice: a student guide to archaeological analyses. 214.lpp.
15. Kamphaus B. Usewear and Fuctional Analysis of Bronze Weapons and Armor.; Ellis L. Archaeological method and theory: an encyclopedia. 212.lpp., 272.lpp.
16. Skibo J.M. Pottery function: a use-alteration perspective. 105.lpp.; Balme J., Paterson A. Archaeology in practice: a student guide to archaeological analyses. 210.lpp.
17. Lammers-Keijsers Y. Tracing traces from present to past. 15.lpp.
18. Lammers-Keijsers Y. Tracing traces from present to past. 19.lpp.; Skibo J.M. Pottery function: a use-alteration perspective. 108.

Izmantotās literatūras saraksts:

1) Andrefsky W. Jr. Lithics: macroscopic approaches to analysis. 2005., Cambridge.
2) Balme J., Paterson A. Archaeology in practice: a student guide to archaeological analyses. 2006., Oxford.
3) Ellis L. Archaeological method and theory: an encyclopedia. 2000., New York.
4) Jones A. Prehistoric Europe: Theory and Practice. 2008.
5) Kamphaus B. Usewear and Functional Analysis of Bronze Weapons and Armor // Journal of World Anthropology: Occasional Papers: Volume III, Number 1.
Pieejams: http://wings.buffalo.edu/research/anthrogis/JWA/V3N1/Kamphaus-art.pdf (Skatīts 21.11.2009.).
6) Keeley L. H. Experimental determination of stone tool uses: a microwear analysis. 1980., Chicago.
7) Kelly R. L., Thomas D. H. Archaeology. 2009., Belmont.
8) Kipfer B. A. Encyclopedic dictionary of archaeology. 2000., New York.
9) Lammers-Keijsers Y. Tracing traces from present to past: a functional analysis of pre-Columbian stone and shell artefacts from Anse de la Gourde and Morel, Guadeloupe. 2009., Netherlands.
10) Skibo J. M. Pottery function: a use-alteration perspective. 1992., New York.
11) Trigger B. G. A history of archaeological thought. 2002., Cambridge.
12) http://en.wikipedia.org/wiki/Use-wear_analysis (Skatīts 21.11.2009.).

Attēlu avoti:

1. Pēc: http://www.texasbeyondhistory.net/gateway/index.html
2. Pēc: http://acl.arts.usyd.edu.au/projects/earth/index.php?option=com_content&task=view&id=147&Itemid=73
3. http://acl.arts.usyd.edu.au/projects/earth/index.php?option=com_content&task=view&id=60&Itemid=73

One comment on “Traseoloģijas metode eksperimentālajā arheoloģijā

  1. Atpakaļ ziņojums: Eksperimentu vasara (1. daļa) « Primitīvisti

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Information

This entry was posted on novembris 20, 2010 by in Jaunumi, Raksti.

Navigācija

%d bloggers like this: