Samalkgraudainā akmens stāsti: praktiskā pulēto akmens cirvju izgatavošana
(c) Reinis Indāns
Cilvēks savos matērijas pakļaušanas un ekspluatācijas meklējumos ir nonācis līdz manipulācijām submolekulārā līmenī. Tomēr sākās tas viss samērā vienkārši- ar koka, kaula, akmens apstrādi. Kā apstrādes rīkus izmantojot turpat dabā sastopamus oļus, akmens šķembas, kaula lauskas. Lai izprastu sarežģīto, esot jāsāk ar vienkāršo. Tad nu es pieķēros pie cilvēces tehniskās evolūcijas astesgala un nolēmu izmēģināt roku pulēta akmens cirvja izgatavošanā.
Pulēto akmens cirvju izcelsme un izgatavošana vienmēr ir saistījusies ar mītiem. Seniem un ne tik seniem. Tā, kad metāls sāka izspiest akmeni no dominējošā darbarīku izgatavošanas materiāla goda, akmens rīki ieguva tīri rituālu nozīmi, to utilitārās funkcijas tika aizmirstas un drīz vien akmens cirvis no zemnieka darbarīka kļuva par pārdabiskā aksesuāru [1].
Un vēl pavisam nesenā pagātnē- arheoloģijas zinātnes rītausmā – akmens cirvja izgatavošana tika uzskatīta par tik laikietilpīgu pasākumu, ka viena eksemplāra tapšanā roku laika gaitā pielikt vajadzētu vairāku paaudžu pārstāvjiem. Lai noskaidrotu un, galvenais, “atmītotu” pulētā akmens cirvja noslēpumus, es nolēmu ziedot kādu saulainu aprīļa dienu nelielam eksperimentam.
Jebkura akmens cirvja izgatavošanu var iedalīt vairākās fāzēs:
1) Izejmateriāla iegūšana
2) sagataves sākotnējā apskaldīšana
3) sagataves apdauzīšana
4) pulēšana
5) (kātcauruma urbšana)
6) paveiktā diždarba atzīmēšana- ar jauku zāļu tējas krūzi, protams
Tā nu būtu teorija – bet kā tā izpaužas praksē?
Izejmateriāla iegūšana.
Forma, protams, ir svarīga, bet saturs vēl svarīgāks- materiālam, no kura izgatavosim cirvi, ir jāatbilst dažām elementārām un objektīvām prasībām: 1) akmenim ir jābūt cietam 2) akmenim ir jābūt smalkgraudainam 3) akmenim pēc formas vēlams būt pēc iespējas tuvākam plānotā rīka apveidam.
Lūk, daži potenciāli darbarīki.
Sagataves sākotnējā apskaldīšana.
Šis posms savā ziņā atgādina tipisku krama rīku izgatavošanu: no sākotnējā, neapstrādātā akmens, tiek kontrolēti atskaldītas atšķilas. Šādā veidā var ātri iegūt aptuvenu akmens cirvja formu, t.sk.asmeni.
Kā atskaldīšanas rīks jāizmanto tādas pašas cietības vai cietāks olis. Ja mūsu izejmateriāls ir konsistents un monolīts, tad trieciena spēks tajā izplatās noteiktā veidā. Izmantojot akmens fiziskās īpašības, ir iespējams panākt konsistentus atskaldīšanas rezultātus. Kad mēs ar savu atskaldīšanas rīku (oli) veicam sitienu pa izejmateriālu (akmeni), trieciena spēks izejmateriālā izplatās konusveidīgi (skat.diagrammu). Pie tam leņķis vienmēr ir 120°.
Mērķis ir panākt, lai viss trieciena spēks koncentrētos noteiktā apstrādājamā materiāla (akmens) segmentā. To var panākt, rūpīgi izvēloties trieciena vietu un leņķi. Sekmīga trieciena rezultātā attiecīgais segments atšķeļas no apstrādājamā akmens “kodola”, atstājot tipisku “rētu”.
Trieciena pa apstrādājamā oļa malu rezultātā tiek atskaldīts iezīmētais segments.
Sagatve pēc apskaldīšanas.
Sagataves apdauzīšana
Apskaldīšana un apdauzīšana izklausās nepiedienīgi līdzīga. Tas tādēļ, ka būtībā tā ir viena un tā pati darbība- viena akmens dauzīšana ar otru. Atšķiras tikai triecienu leņķis un lokācija. Tādi sīkumi noved pie pilnīgi cita rezultāta. Ja apskaldot mūsu mērķis bija atšķilt pēc iespējas ātrāk pēc iespējas vairāk materiāla, tad apdauzot mērķis ir pavisam cits: ar atkārtotiem triecieniem “pulverizēt” materiālu, no kura vēlamies tikt vaļā. Tas aizņems krietni vairāk laika nekā brutālā atskaldīšana, bet šādā veidā ir iespējams krietni vien precīzāk pietuvoties mūsu galamērķim.
Triecieniem ir jābūt mēreni spēcīgiem, bet atkārtotiem. Šis process, atkarībā no sagatves sākotnējās formas, var aizņemt no pusstundas līdz pusdienai.
Sagatve pēc apdauzīšanas. Kā redzams, cirvis ir ieguvis savu galējo formu. Šī konkrētā eksemplāra apdauzīšana aizņēma apmēram 2.5h. Sagatves virsma ieguvusi tipisku tekstūru.
Sagatves slīpēšana
Atkarībā no iecerētā cirvja formas un “izsmalcinātības” pakāpes, šis solis var būt visdarbietilpīgākais. Tomēr vidusmēra utilitāram akmens cirvim slīpēta ir tikai darba daļa: t.i. asmens.
Lai veiktu slīpēšanu, ir nepieciešams: 1) slīpēšanas virsma, 2) abrazīvais materiāls (smiltis, parastās) 3) ūdens.
Kā redzams, šinī gadījumā izmantoti daži “netradicionāli” risinājumi…
Tālākais ir samērā pašsaprotami: uz slīpēšanas virsmas tiek uzbērts abrazīvais materiāls (smiltis), tām tiek pievienots nedaudz ūdens un ar apļveida kustībām tiek uzsākta slīpēšana. Smiltis un ūdens veido ko līdzīgu mājsaimniecībā pazīstamajai abrazīvajai pastai “Skaidra”, un rezultātā tiek panākts lielisks rezultāts. Pulēšanas procesa laikā pēc nepieciešamības tiek pievienotas smiltis un/vai ūdens.
Asmens pulēšana pabeigta. Šinī gadījumā pulēšana aizņēma apmēram 45min.
Salīdzinājumam: autentisks neolīta akmens cirvis no Krētas, 6. g.t.pmē.
Noslēgumā.
Kā izrādās, akmens cirvju izgatavošanas process visumā ir samērā vienkāršs – tam nav nepieciešamas kādas īpašas prasmes vai dziļas teorētiskas zināšanas ģeoloģijā un akmens apstrādē. Jebkurš, kurš jūrmalā atrod divus piemērota izmēra oļus, var dažu stundu laikā iegūt funkcionālu darbarīku.
Lai arī šī rakta mērķis nav akadēmisks, tomēr, balstoties uz iegūto pieredzi, atļaušos izteikt pieņēmumu, ka akmens darbarīku izgatavošana nav bijusi specializēta darbības joma. Vienīgie faktori, kas ierobežo pulēto akmens cirvju izgatavošanas iespējas ir 1) izejmateriālu pieejamība 2) brīvais laiks. Specializācija varētu būt vērojama tikai tad, ja atsevišķiem indivīdiem būtu ekskluzīva pieeja vienam vai abiem no šiem resursiem. Tas liek domāt, ka akmens cirvju izgatavošana potenciāli aktīvāk notika tiešā izejmaterālu tuvumā un, iespējams, ziemas periodā. Tāpat nav izslēgts, ka akmens rīku izgatavošanā aktīvāk piedalījās sabiedrības locekļi, kas, piemēram, vecuma dēļ, nespēja veikt smagu fizisku darbu. Tomēr jāuzsver, ka jebkāda specializācija akmens darba cirvju izgatavošanā, domājams, kopumā bijusi margināla. (Ceremoniālo, prestiža un specializēti apmaiņai domāto augstas kvalitātes un izsmalcinātības akmens rīku izgatavošana savukārt varētu būt atsevišķu “speciālistu” nodarbe.)
Bez tālāka un detalizēta pētījuma (etnoarheoloģiska, kā arī atradumos un to kontekstā balstīta) šis paliek tikai pieņēmums.
Jebkurā gadījumā (jo sevišķi) arheologiem ir veselīgi “izjust procesu uz savas ādas”. Tas sniedz ieskatu akmens cirvju izgatavošanas procesa stadijās un potenciāli var ļaut precīzāk atpazīt akmens darbarīku izgatavošanas vietas arheoloģiskajā materiālā, atpazīt ražošanas blakusproduktus (atšķilas), atšķirt lietošanas pēdas no izgatavošanas defektiem utt.
Vēl viens pašdarināts brīnums.
Atsauces.
[1] Interesanti, ka pat ļoti attālās etnogrāfiskās kultūrās akmens cirvji tiek asociēti ar līdzīgām dabas parādībām: tā Zālamana salās tie tiek dēvēti par “zibens zobiem”, un tepat Latvijā vēl ne tik senā pagātnē – par “Pērkonlodēm”. Bet šis Debesu Tēva un Zemes Mātes coitus semiotisko aspektu pētījums jāatstāj kādam jestram akadēmiska rakstura pētījumam.
[2] Eksperimentālā arheoloģija pati par sevi var kalpot hipotēžu izvirzīšanai- to pierādīšanai ir nepieciešama plašāka pieeja.
Izmantotā literatūra:
1. http://www.paleoplanet.org – interneta forums, kas veltīts “primitīvajām” tehnoloģijām: lielisks izziņas un iedvesmas avots
2. T. H. McK Clough and W. A. Cummins (Eds.): Stone axe studies, CBA Research Report No 23, 1979. – Lieliska rakstu kompilācija, kas veltīta specifiski akmens darbarīku izpētei. Sevišķi interesanti raksti par akmens darbarīku etnoarheoloģiju (Patricia Phillips), šis tas par ekperimentālo arheoloģiju (Anthony Harding & Robert Young; John Coles) un sevišķi ieteicams raksts par akmens darbarīku izgatavošanas industrijām un ģeoloģiju Britu salās (G.R. Coope)
3. Brumm A., Boivin N., Korisettar R., Koshy J., Whittaker P. Stone Axe Technology in Neolithic South India: New Evidence from the Sanganakallu-Kupgal Region, Mideastern Karnataka //Asian Perspectives, Volume 46, Number 1, Spring 2007, pp. 65-95 ( http://muse.jhu.edu/journals/asian_perspectives/v046/46.1brumm.pdf )- Raksts, protams, ir veltīts Dienvidindijas neolīta kultūrai, bet tiek apskatītas akmens rīku izgatavošanas metodes; raksts ir laba pētījuma paraugs, kā arī satur LIELISKU literatūras sarakstu.
4. Turek J. Stone axes as tools, valuables and weapons – (http://www.kar.zcu.cz/texty/TurekND.htm) Apskata akmens darbarīku simbolisko un sociālekonomisko lomu centrāleiropā.
Arheostudija 
Pēdējie komentāri