Hermaneitikas nāve, jeb izraušanās no mitoloģiskās apziņas
Autors: © Reinis Indāns.
Viens no Cilvēces pārsteidzošo panākumu iemesliem (populācijas pieauguma un izplatības ziņā) ir tās apbrīnojamā spēja manipulēt ar apkārtējiem priekšmetiem. Ne velti dažādu rīku un instrumentu izmantošanu bieži vien min kā Cilvēku raksturojošu (tas nekas, ka arī dzīvnieki izmanto dažādus primitīvus rīkus – tomēr ir grūti salīdzināt pneimatisko āmuru ar pērtiķa izmantotu akmeni).
Diskusija par to, kas veicināja ko – rīku lietošana apziņas attīstību, vai tomēr apziņas attīstība bija priekšnoteikums rīku lietošanai ir atklāts. Visdrīzāk, ka process bija neviennozīmīgs un patiesība ir kaut kur pa vidu. Piedod, Markss, piedod, Kant.
Tomēr es vēlētos pievērsties psiholoģiskajam aspektam, nedaudz no aizvēstures viedokļa (kā nekā pašlaik atrodos izrakumos, kur galvenais materiāls ir saistīts ar Homo Neanderthalensis). Var dzīvot ar apziņu, ka daba ir milzu spēks, plūstoša upe, kur mēs esam iemesti un atliek vien ļauties straumei. Ka mēs esam vien kociņi, ko Vinnijs Pūks ir iemetis straumītē no tilta malas, spēlējot pūkkociņus un galu galā mēs esam niecības, kas nevar neko ietekmēt. Bet fundamentāla ideja ir doma par cilvēka iespēju ietekmēt Dabu. Par to, ka cilvēks var mainīt savu dzīves vidi. Un mainīt ne tikai tādā ziņā, kā nomainīt tapetes, vai neandertāļu gadījumā izdekorēt alu ar ziemeļbriežu ādām, bet gan ietekmēt vispārējus, plašus procesus. Tādus, kā laikapstākļus (lietus/sausums), atkal jau paleolīta gadījumā- kā medījuma populācijas pieaugumu un migrācijas ceļus.
Šī “Varas Pār Dabu” pamatideja atspoguļojumu gūst vēlā paleolīta mākslā, kura tiek skaidrota kā reliģisku rituālu sastāvdaļa. No attēlotajiem sižetiem var spriest par situācijām un procesiem, ko senie cilvēki ir centušies ietekmēt… tādiem kā medību veksme un medījuma populācijas palielināšana… kaut arī reāli tie nav bijuši to kontrolē. Tas liecina, ka šāda pilnīgi neloģiska “Dabas Ietekmēšanas” ideja ir parādījusies vismaz ap to laiku.
Tā kā senajam cilvēkam nebija pieejamas nekādas komplicētas tehnoloģijas savas vides būtiskai ietekmēšanai, kā galveno metodi tas izmantoja Maģiju. Dažādi rituāli un ceremonijas tika izmantoti, lai ietekmētu Dabu. Maģija parasti izpaužas centienos ietekmēt objektīvās (un nekontrolējamās) pasaules norises caur subjektīvām un kontrolējamām norisēm. Teiksim, šamanis smiltīs uzzīmē bizona attēlu un apkaisa to ar okeru, vai arī ekstātiski veic speciālas dejas tā it kā nodrošinādams medību veiksmi. Vai viņš kaut ko maina reālajā medību situācijā? Diez vai… un tomēr cilvēki pieķeras šai Dabas valdnieku teorijai un TIC.
Jebkura reliģija/ticība/maģiskā prakse ir cilvēka dievišķošana. Tās piešķir kaut kādas iluzoras spējas ietekmēt apkārtējo vidi… (par to, kā šī reliģiskā ideja ir novedusi pie reālas Dabas izmantošanas un relatīvas kontroles-nedaudz vēlāk, kad man būs iedvesma).
Tātad kam es visu laiku tuvojos- ir jāatzīst, ka mitoloģiskā apziņa, kas uzskata, ka realitāti var aizvietot ar simboliem- ar kuriem cilvēks var viegli manipulēt (Taro kārtis, metamie kauliņi, krusta mešana), tomēr objektīvo realitāti (lai kas arī tā būtu) neietekmē. Var mest krustus cik tik vien uziet, bet zemestrīci vai orkānu ar to neapturēt. Krusta mešanai ir tīri simboliska un subjektīva nozīme.
Tomēr šī mitoloģiskā apziņa- ka mēs varam ietekmēt realitāti caur mums pakļautiem priekšmetiem- ir visnotaļ izplatīta. Man ļoti sāp viens piemērs- Brīvības piemineklis. Tas ir mūsu valsts simbols, mūsu brīvības un neatkarības ordenis, visspožākā zvaigzne (3 zvaigznes) katra latvieša debesjumā.
Un tomēr. Kā gan Latvijai var kaitēt kāda nedaudz iedzēruša ārzemnieka urīnpūšļa atvieglošanās pie Brīvības pieminekļa? Vai tas kaut ko reāli ietekmē? Piemineklis ir akmens un bronzas apkopojums. Un tikai tas. Viss pārējais ir subjektīvs. Vai ir kaut kāda reāla atšķirība, vai cilvēks uzčurā brīvības piemineklim, vai dzelzsbetona mūrim Maskavas forštatē? Vai tas kaut ko maina? Un tomēr, pirmais izraisa sabiedrībā sašutuma vilni, kamēr otrais ir normāla ikdienas parādība.
Tātad nobeigumā – mēs nemaz neesam tik tālu attīstījušies kopš vēlā paleolīta – vēl aizvien mēs kaut kā uzskatām, ka mēs varam ietekmēt objektīvo realitāti caur kaut kādiem mūsu pašu izdomātiem to apzīmējošiem simboliem. Sadedzinot Amerikas karogu anarhists sajūtas kā varoņdarbu paveicis, lai arī tas ir tikai drēbes gabaliņš. Uzčurāt uz Brīvības pieminekļa liekas tik milzīga zaimošana, it kā tas kaut ko reāli varētu nodarīt Latvijas valstij… kamēr šķidruma strūkla nodara tikai nelielu erozijas kaitējumu kaut kādai akmeņu un metāla kaudzei.
Tātad – mēs vēl aizvien cenšamies ietekmēt Vidi caur kaut kādiem abstraktiem simboliem. Un tas šķiet kā atavisms no aizvēstures. karogi, pieminekļi, ģerboņi, lamuvārdi… tie visi galu galā nemaina neko… kad to nozīmes tiek dekonstruētas, kad tiek sašūpoti pamati ar tik vienkāršā “kāpēc” palīdzību, sabrūk veselas ideoloģijas un pasaules uzskati, un pārliecības.
Par to, ka simboli var būt svarīgi subjekta-subjekta attiecībās (un nevis subjekta-objekta), iespējams, kaut kad citreiz… ja būs alus.
2008. gada 18. augustā.
Arheostudija 
Pēdējie komentāri