Arheostudija

Blogs par eksperimentālo arheoloģiju, vēsturi un dabu.

Pagātnes refleksijas

Daudzus no mums šodien vieno interese par pagātni, kuras izpēte un izzināšana ar dažādām metodēm var kļūt par sava veida pašrealizāciju un veidu, kā piedevām padarīt arī sevi un apkārtējo pasauli mazliet “īstāku” un labāku. Līdzšinējā pieredze gan rāda, ka tam ir jānotiek pietiekami labā izpratnes līmenī, lai no tā vispār būtu kāda jēga.

Attiecīgi, mūsuprāt, viens no labākajiem veidiem, kā mūsdienu cilvēkam tuvoties pagātnes izziņai, ir iepazīšanās klātienē ar pagātnes tiešajiem lieciniekiem – mūsu gadījumā tie būtu kultūrvēsturiskie pieminekļi un arheoloģiskais un etnoloģiskais/etnogrāfiskais mantojums. Nerunājot par rakstītās vēstures avotiem.

Tas, kādu priekšstatu par pagātni mēs savā prātā zīmējam, ir cieši atkarīgs no tā, uz kā mēs to balstām, kāda informatīvā “bagāža” mūsos jau ir priekšā. Cilvēka dabīga tieksme ir savus jau gatavos priekšstatus un uzskatus apzināti vai neapzināti pārnest (projecēt) uz savu intereses objektu.

Ilustrācijai situācija iz dzīves: pirms pāris gadiem Kara muzeja vestibilā maziņš krievu puika pie tur izliktā nacionālā romantisma garā gleznotā Ludolfa Liberta senā Jersikas valdnieka Visvalža idealizētā portreta, aicina savu klasesbiedru: “ei, davai sfotkajemsja s eķim fašistom!”. Varbūt visi gadījumi nav tik kliedzoši kā šis, tur vēl klāt ir citas lietas, kā dazādu etnisko grupu pašidentitātes meklējumi esot atrautībā no vēsturiskās dzimtenes, balstot visu savu vēstures bāzi uz ne visai droša pamata, kā šajā gadījumā – uzvaras vienā lielā karā.

Tādēļ ir ļoti svarīgi, lai tad šī informācija, ko esam vai mēģinam uzņemt, būtu pēc iespējas nepastarpināta un iegūta pašu pūliņu un domāšanas ceļā. Meklējot un studējot pirmavotus, atsaucoties nevis uz publikācijām (kas ir informācija, kas izgājusi cauri citu cilvēku prāta prizmai un neizbēgami ieguvusi savus izkropļojumus), bet mēģinot aplūkot un pētīt pašas senlietas, vai dabā apmeklēt arheoloģijas pieminekļus – pilskalnus, kapulaukus, senās kulta vietas – mēs varam šai patiesībai nokļūt kādu gabaliņu tuvāk.

Ikdienā, strādājot šajā jomā, bieži nākas saskarties ar situācijām, kad top redzams tas, ka jo šaurāks skatījums cilvēkam uz pagātnes lietām, jo kategoriskāk skan viņa balss. Šāds cilvēks nereti uzskata, ka viņš nu gan zin visu, jo piemēram, ir vecāks pēc gadiem, un viņam tādēļ taisnība būs visā. Pagātnes deformētais un jau tā nepilnīgais atspoguļojums viņu / mūsu prātos tiek pasludināts par patiesību un reizēm pat savā veidā fetišizēts. Tūlīt paskaidrošu.

Īpaši spilgti šis fenomens ir redzams daudzos mūsdienu Latvijā popularitāti ieguvušās tā saucamās “vēstures rekonstrukcijas” kustības pārstāvju domāšanā. Daļa no tiem, piemēram, “rekonstruē kapus” – t.i. atveido kādu konkrētu pagātnē mirušu cilvēku visā tā apbedīšanas komplektā, lai varētu piedalīties dažādos ar viduslaiku tematiku saistītās aktivitātēs. Bieži vien mūsdienās šādā paskatā saģērbies cilvēks neviļus atgādina ziemassvētku eglīti, kas apkarināta ar spīdīgām mantiņām, izslēdzot iespēju darboties šādā paskatā praktiski.

Nākamais līmenis ir kompilēšana. Tas iestājas tad, kad sakārojas vēl kādu smuku mantu, bet kuras nav attiecīgajā kapa komplektā. Tad tiek liktas lietā bagātās iztēles iespējas un vilkti dažādi pamatojumi. Visklasiskākais ir padarīt rezultātā izstrādāto tērpu par “vispārīgu”, vai pasludināt, ka tas atveido “plašāku laika nogriezni”.

Otra galējība ir tā saucamie seno cīņu adepti, kas drošības apsvērumu dēļ ignorē elementārāko izpratni par darbošanos vismaz viena gadsimta, nerunājot par reģioniem ietvaros. Pēdējos publiskajos pasākumos, kur ir gadījies vērot to paraugdemonstrējumus, uz sevis uzkabināto ekipējuma detaļu datējums variējās no 7. gs. līdz 14. gs.sākumam.

Toties nez kāpēc tāda ikdienā nepieciešama lieta kā bikses – tiek pieņemta par pašsaprotamu parādību un lietota uz nebēdu, kaut gan nevienā no, piemēram, agro viduslaiku kapiem liecības par tādām īsti nav saglabājušās, bet nekāds pamatojums rakstos tām meklēts netiek.

Diemžēl šajā līmenī ir viegli iestrēgt, jo lai saprastu, kas noteiktā vēstures periodā ir pieļaujams un kas nav, kas ir attiecīgajam laikmetam un reģionam raksturīgs un kas no mūsu pieņēmumiem tajā tikt uuzskatīts par dīvainu izņēmumu, izrādās, ka ir mazliet jāpalasa gudrās grāmatas vai raksti, bet tas jau ir garlaicīgi…

Vieglāk ir veikt rekonstrukcijas “pēc intuīcijas” vai vēl trakāk, “vaicājot veļiem”, vai vispār nopērkot “seno tērpu” veikalā un miers. Toties šī pašapziņa pēc tam!!

Ļaunāk, ja trūkstot izpratnei par to, kā pagātnē risinājušies tās notikumu, to dienu norises sākam mērīt un vērtēt ar mūsdienu prāta mērauklu. Visbiežāk tas izpaužas darbojoties ar rekonstrucijām, kur galvenais arguments ir “ērtība” – sak, “viņi noteikti visu darīja vienkārši un lai būtu ērti”. Droši vien. Iespējams. Vienīgais – īpaši kolorīti izskatās daudzi mūsdienu Latvijas folkloristi “arheoloģiskajos tērpos” ar vijolēm un akordeoniem rokās.

Viens gan te ir skaidrs – pagātnē pats laiks ritēja ‘lēnāk’ un mēs savā steidzīgumā ar savu rosīšanos visu maitājam, pārtraucot lietu dabīgo ritējumu. Ja mūsdienu informācijas sabiedrībā dzīvojošajam vidusmēra pilsonim atņemtu internetu un mobilo telefonu, tam bez šaubām rastos tāds diskomforts, ka viņš pirmās dienas noteikti juktu vai prātā.

Patiesībā šis vidusmēra cilvēks ir arī diezgan augstprātīgs – domājot par pagātni (ja viņš maz vispār par to kādreiz ikdienā iedomājas) – viņš uzskata, ka viņam ir paveicies, jo var dzīvot tādā komforta līmenī, kāds lūk nebija “nabadziņiem pagātnē”. Vienīgais – kur gan ir viņa paša nopelns šajā faktā?

Tā nu divas lietas tiek piemirstas – tās ir tradīcija un informācijas uzkrāšana.

Mūsdienās nesagādā nekādas grūtības iepazīties ar plašu jebkura veida informāciju, izmantojot visiem labi zināmo globālo tīmekli. Pagātnē šīs lietas tiek pamazām uzkrātas paaudžu paaudzēs un nodotas tālāk dzīvas tradīcijas veidā no cilvēka cilvēkam – īpaši tas attiecas uz amatiem, specifiskām prasmēm, zināšanām par noteikta veida lietām un to izmantošanu.

Toties mūsdienu ‘loģiskais’ cilvēks nereti aizmirst, ka tolaik izmantotās zināšanas ir gara ceļa rezultāts, ko ietekmēja katras sabiedrības specifika – kur un kā tā bija veidojusies, kā tā saimniekoja, kādi bija tās kaimiņi u.c. Latvijas teritorijā piemēram, 13. gs. sākumā nelietoja mūra ēkas – nu un? Bet varbūt tam ir kādi iemeslu, ko mēs nezinam? Senie lībieši kapā zobenu karotājam liek pie kreisā sāna, bet latgaļi pie labā. Kurš šodien vairs var pateikt kāpēc? Toties pēc šāda novietojuma kapā mēs lieliski varam uzzīmēt etniskās robežas pagātnē. Lūk mums arī tradīcijas. Bieži vien tās no mūsdienu viedokļa šķiet neloģiskas, jo tiek turpinātas kāda zuduša iemesla dēļ šodien. Piemēram, svinot Mārtiņdienu, es kā mūsdienu cilvēks nejūtu absolūti nekādu iekšēju nepieciešamību galēt nost to melno gaili, lai tādējādi izpaustu savu iekšējo vienotību ar latviešu, kā ezoteriķi saka “egregoru”. Bet ja būs tāda vēlēšanās, mazliet padomājot, varu tīri labi saprast, kas ar to ir ticis domāts toreuz un tāpat būt ar šo svētku sajūtu šodien.

Nu lūk – paplašinot savu redzesloku ar plašāku avotu materiālu, mēs iegūstam daudz augstāku ticamības momentu tam, ko tad vēlamies uzzināt/pētīt/saprast.

Viss pārējais ir nesvarīgi, jo tikai ar laiku iestājas tā sajūta, kad katrs vārds ko saki, ir pamatots, jo lieliski saproti, ka, jo dziļāk mežā, jo vairāk koku un ka pilnīgi ideāla “kopbilde” par mūsu interesējošo laikmetu tāpat nebūs uzzīmējama pilnībā, jo trūkst pārāk daudz svarīgu sastāvdaļu.

Tas, ko mēs varam darīt, ir protams, nemitīgi mācīties, nemitīgi uzsūkt jaunu informāciju un pašiem visu pārbaudīt praksē, bet arī izvērtēt, vai mūsu pieticīgās iespējas kaut ko uzzināt par tik tālu laiku ir to vērtas, lai beigtu balansēt uz bezgaumības un nepieklājības robežas ar savu uzskatu uztiepšanu citiem par to, ka mēs lūk zinām, “kā tad nu bija patiesībā”.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Informācija

This entry was posted on novembris 21, 2009 by in Raksti.

Navigācija

%d bloggers like this: