Spēles ko cilvēki spēlē… rekonstrukcijā
Šis būs samērā brīvs tulkojums no http://www.tforum.info/forum/index.php?showtopic=1… forumā savulaik apspriestās tēmas. Raksta pamatdoma ir tāda, ka mūsdienās diezgan populārā tā saucamā vēstures ‘rekonstrukcijas kustība’ patiesībā ir viena vienīga īpatnēju ļaužu psiholoģisko īpatnību kompensācijas industrija, ar savu īpatnējo vidi, folkloru un likumsakarībām. Neskatoties, uz to, ka klasifikācija ir veidota uz Krievijas pieredzes, atsevišķas tur aprakstītās ļaužu kategorijas ir ļoti tuvas pie mums dažādos viduslaiku festivālos sastopamajām, vai ir vispār diezgan universālas un atspoguļo dažādus ļaužu tipus principā un to raksturīgākos izgājienus ne tikai šajā jomā.
Manuprāt, ļoti vērtīgi ar šo klasifikāciju būtu iepazīties arī Latvijas, saucamās ‘rekonstrukcijas’ kustības klubu cilvēkiem, jo pie mums raksturojot situāciju šajā jomā, nez kāpēc nemitīgi nāk prātā tikai viens vārds: “dīķis”, bet cēlais mērķis – ‘vēstures izpēte’ šeit vispār paliek pēdējā vietā.
Tā teikt – atpazīsti sevi! Aptuveni 10 gadu laikā, pašam laiku pa laikam piedaloties šādās aktivitātēs, ir nācies sastapties ar gandrīz visām aprakstītajām šo spēlīšu izpausmēm, no kurām dažādas raksturīgas noteiktiem vecuma posmiem, bet dažas nepāriet visa mūža garumā.
1. „Trulie kājnieki”. Viena no vispopulārākajām spēlēm. Kopīgā ideja – par atpūtu vēsturiskā garā maskēts nežēlīgs kodiens. Kostīms: atvest uz festivālu pareizu vēsturisku tērpu, bet atstāt to mugursomā un visu festivālu novazāties vienā apakškreklā un brē. Tēlojums: izdzert vairāk nekā spēj, pavemt, papurkšķināt, apčurāt kādu svešu telti, apkakāt savu vamzi, nākamajā rītā skaidrā iziet bugurtā un visus piekaut.
2. „Augstdzimusī bruņniecība”. Pirms vairākiem gadiem šī bija viena no populārākajām spēlēm, kas bijusi populāra jau no pašiem kustības pirmsākumiem. Kopīgā ideja: izlikties par autoritāti uz pārējo dalībnieku fona. Kostīms: jebkāds, patiesībā jebkurš kostīms ir figņa, galvenais ir gars. Tēlojums: pārliecināt apkārtējos par savu morālo pārākumu, izmantojot frāzes, kā „lūk mēs Belgorodā 1995. gadā”, vai „sist ar bakleru pa sejsegu nav bruņnieciski”, vai „man jau 35, bet tev cik?”, „absolūta rekonstrukcija vienalga nav iespējama” utt. Nez kādēļ šo spēli nespēlē jaunatne, kaut gan īpašu iemaņu, izņemot bezkaunību un pašpārliecinātību šeit nevajag.
3. „Zinātniskā darbība” – spēle pamazām ienāk modē, bet augstāk par 3 vietu tai būs grūti pacelties, jo tai ir nepieciešams sarežģītāks tēlojums. Kopīgā ideja: imitēt zinātnisko darbību. Kostīms: vairāk vai mazāk vēsturisks. Tēlojums: staigāt pa festivālu ar tādu paskatu, it kā tiktu veikts eksperiments (sākotnējā rakstībā: ekskrements:D), kam it kā būtu zinātniska vērtība, vai pat kāda zināma novitāte. Savilkt skābu ģīmi izdzirdot vārdus „spēle”, „bruņinieks”, „algotnis”, „konungs”, „hercogs”, „brē” un tamlīdzīgiem profesionālā slenga vārdiem. Viņam ir sava, vienīgā patiesā rekonstrukcijas koncepcija. Rij, dzer un lamājas kopā ar visiem pārējiem.
4. „Hei-slāvi!” – šī spēle ir populāra dažādu idejisko goblinu aprindās, kuri, tagad par laimi no pieklājīgiem festivāliem ir mazliet izstumti. Kopīgā ideja: apgānīt no visām pusēm savu dzimto vēsturi un materiālo kultūru, pieņemot izskatu, it kā nodarbotos ar patriotiskām aktivitātēm. Tēlojuma pamatu veido vairāk vai mazāk patiesībai atbilstoša karikatūra par viduslaiku apģērbu. Tiek ieteikta sintētika, prievītes, vairāk melnās krāsas, variācijas par svastikas tēmu, kirzas zābaki, fufaika, celtniecības kasku mīkstinājums galvai, armijas ādas jostas, bruņukrekls no nekniedētajiem gredzeniem, duralumīnija zvīņu bruņas, utt. Tēlojums: dzert, lamāties, lamāt Eiropas rekonstruktorus, meklēt salmiņus svešās acīs, starp lamuvārdiem iespraust vārdus „dzimtene” un „patriotisms”. Latvijas variantā mums ir arī savi dīvainīši, kurus var atpazīt pēc lielas mīlestības uz ugunskrustiem un tamlīdzīgas simbolikas.
5. „Tūrisms” – spēle ir samērā mazpopulāra sakarā ar tēlojuma pasivitāti. Kopīgā ideja: atbraukt uz kādu festivālu, nekur nepiedalīties, neko nedarīt. Kostīms: atbilstošs noteikumiem. Tēlojums: nepiedalīties bugurtos, turnīros un konkursos, nepiedalīties paraugdemonstrējumos, nedejot, netirgoties un nepirkt. Netaisīt ēst, neskaldīt malku, nestāvēt sardzē. Satikt draugus, iedzert, uzkost un aizbraukt mājās. Lepni saukt sevi par rekonstruktoru.
6. „Disidents”. Spēle pēc definīcijas nevar būt masveida, tāpēc, ka disidentu principā nevar būt daudz. Kopīgā ideja: tēlot nelaimīgu opozīciju totalitārajiem pasākuma rīkotājiem un rupjajām masām. Kostīms: vairāk vai mazāk vēsturiski ticams, bet neatbilstošs festivāla noteikumiem sakarā ar neatbilstību laikmetam un reģionam. Tēlojums: atbraukt bez uzaicinājuma, uzcelt telti uz ceļa vai svešas nometnes vidū, ielīst bugurtā bez bruņām, līst pāri norobežojumiem, visādi censties sev pievērst uzmanību, sarīkot kādus skandālus, atbraucot mājās, detalizēti aplikt visus internetā.
7. „Kņazs, jarls, sers, barons, lords, virsaitis” utt. – šeit tēlojums ir individuāls, ne grupveida, bet arī šāds personāžs bojā noskaņojumu visiem. Tā nemitīgi izplestie pirksti, var sacīt, nemitīgi apgrūtina tam ikdienas lietu satveršanu. Galvenās pretenzijas: „Jūs visi esat dreļļi, es viens te esmu sarkanā zīdā / samtā”, „Es viens zinu kā bija patiesībā – es lūk, esmu racis Novgorodā !!!” (vietvārdu ievietot pēc situācijas) – patiesībā viņš tikai traucēja arheologiem un nemitīgi lietoja stipros dzērienus), „kas jūs tādi vispār esat, es tak … (tiek nosaukts kāda cienījama kluba vadītājs) vēl kā Legolasu atceros 90-to sākumā), nereti sevi definē kā „gara rekonstruktoru”, bieži salietojas līdz cilvēka cieņas zaudēšanai un uzvedas diezgan brīvi, kādēļ netiek īpaši mīlēts un nereti tiek trenkts no festivāliem laukā.
8. “Nicinājums”. Šī lomu spēle ir tuva „Disidentam”, bet tās pārstāvji pozicionē sevi kā „pareizā” meinstrīma pārstāvjus, kurā visiem pārējiem būtu jāorientējas. Spēle ir samērā populāra. Tajā piedalās gan grupveida, gan individuāli. Tēlojums: staigāt pa festivālu klusējot, ar visu savu būtību demonstrējot nicinājumu visam apkārt notiekošajam un esošajam, vai pa retam izgrūžot kādu „raksturojumu”. Tā iemesli var būt pilnīgi jebkādi. „Izpatikt” šāda tipa spēlētājiem principā nav iespējams. Iecienītas frāzes, kā „… (ievietot kādu atzītu pētnieka vārdu), piemēram „Tordemans man nav autoritāte”, ar ko patiesībā domāts „TU man neesi nekāda autoritāte” utt.
9. „Bijušie geimeri”. Tie, ir tie ļaudis, kas vēl nesen pārlasīja savu elfu ciltskoku, bet tagad fanātiski skaita pumpiņas un strīpiņas uz izrakumos atrasto jostu apkalumiem un saktām.
Latvijas gadījumā tie ir arī daļa joprojām esošie, bet to gudrības izteiksmē savilktās sejas nemaz nav mainījušās. Ar īpašu nicinājumu un vāji slēptām bailēm attiecas pret pirmās grupas pārstāvjiem, tāpēc īpaši slavē 4. kategorijas noniecinātos rietumu rekonstruktorus, jo to izpausmes cīņās ir daudz maigākas (nereti dēvētas par pussyfighting stilu), pamatojot savas “iemaņas” ar “uzsvaru uz veiklību” (jo patiesībā viņi ir pārāk slinki lai nopietni trennētos). Par to jomu tādēļ bieži kļūst „sadzīves rekonstrukcija”.
Izmantotie termini:
* – bugurts – sākotnēji viduslaikos bruņinieku turnīru sastāvdaļa, kad 2 bruņinieku grupas izcīnīja iznscenētu kauju ar neasiem vai koka ieročiem.
* brē – saīsinājums no angļu ‘breeches’ – viduslaiku īso vai apakšbikšu saīsinājums. Radies no vārda “bréc”.
*baklers – mazais apaļais dūres tvēriena vairogs, parasti izgatavots no viengabala metāla.
*geimeri, viņi arī larperi, roļeviki – bij.PSRS sabrukuma posmā izveidojies apzīmējums angļu rakstnieka J.R.Tolkīna daiļarades izspēlētājiem brīvā dabā vai galda lomu spēļu formā.
Paratsti termins tiek lietots lai apzīmētu “īstenās bruņniecības” nicinājumu pār dažreiz ārējās izpausmēs (aktivitātes brīvā dabā ar koka zobeniem u.c.) nosacīti līdzīgo marginālo grupējumu/subkultūru. Tagad šie vārdi iegājušies kā kopīgs vispārināts apzīmējums dažādiem fantāzijas literatūras izspēlētājiem un RPG tipa datorspēļu (ko nereti salīdzina ar gumijas sievieti smadzenēm) cienītājiem.
Nereti tiek asaociēti ar zemas kvalitātes tērpiem, nožēlojamu ekipējumu un nesapratni par šo jomu atšķirībām.
*vēstures rekonstrukcija – ne visai veiksmīgs termins, kas adaptēts no angļu “history reenactment”, ar ko rietumos parasti saprot dažādu vēsturisko kauju izspēlēšanu skatītājiem par prieku. Nereti sabiedrības priekšstatos tiek jaukts ar “dzīvo vēsturi” vai pat eksperimentālo arheoloģiju, Latvijā ar to saprot dažādu laikmetu vēstures “iedzīvināšanas” aktivitātes.
———————————————————————
Attēlu avoti:
1) http://blackbodhi.narod.ru/kenst/
2) http://www.tforum.info/forum/index.php?showtopic=7261&st=640
3) http://www.draugiem.lv
4) http://easyget.lv/
Arheostudija 
Diemžēl nekādi nespēju saprast, kāds ir sakars šim rakstam ar primitīvistu būtību. Ļoti gaidu uz atbildi.
Sakars tāds, lai parādītu, ka daudziem ļaudīm patiesībā ļoti bieži iesaistīšanās t.s. rekonstrukcijas kustībā ir tikai ārēja, kam nav sakara ar vēlmi patiešām izprast un uz savas ādas izdzīvot pagātni.
Bet jādzīvo mūsdienās, nevis tikai un vienīgi pagātnē; Varbūt citkārt pietiek tikai ar “senatnes gara” izjušanu, kur vēsturiskaajām “patiesībām” nav būtiska loma:)Vēsture un tās interpretācija nemitīgi mainās, jo tiek atrasti visādi lietiskie priekšmeti, kas mudina pārskatīt bijušo “patiesību”.
Apsveicami, ka ir kāds, kurš cīnās par “vēsturisko patiesību” un ir pret “diletantismu”.
Tieši tā. Taisnība tiem, kas saprot, ka jebkura šodien veikta rekonstrukcija ir tikai mūsdienu aizspriedumu par pagātni atspoguļojums.
Līdz ar to apgalvojums, ka daži rekonstrukcijas aktīvisti nedara tādu lietu, kā “patiešām izprot un uz savas ādas izdzīvo pagātni” liekas falšs;
Ar to gribēju sacīt tikai to, ka liekas, ka raksta autors nosoda tos, kuri kaut kādā mērā nedara vēsturiski “patiesu” rekonstrukciju, bet balstās uz kaut kādiem pieņēmumiem;
Bet iespējams, ka galvenais ir tikai kādas senatnīgas noskaņas radīšana, kur nav nekāda sakara ar super tuvu vēsturiski sakaru.
Mēs visi, runājot par pagātni, balstāmies uz pieņēmumiem, jo objektīvu pagātnes ainu rekonstruēt nav iespējams pēc definīcijas.
Vienīgā atšķirība ir tā, ka daļa tā saucamo rekonstruētāju nekritiski atkārto citu pieņēmumus un kļūdas, daļa cenšas tos izmēģināt un runā no savas pieredzes. Kas protams nav absolūta patiesība nevienā ne otrā gadījumā.
Mums tagad liekas smieklīgas pagātnes rekonstrukcijas, ko veica 19. gadsimtā un arī pat pirms 20. gadiem.
Tomēr arī par mums pēc 100 gadiem smiesies tāpat. Pašā par sevi šajā lietā nav nekā nosodāma, tikai jāapzinās, ka mēs darbojamies tikai un vienīgi tagadējās izpratnes līmenī ‘kā tad toreiz bija’ un nekad neaizbēgsim paši no sevis ar saviem aizspriedumiem, jo visi esam 21. gs. cilvēki.
Lai cik precīzas nebūtu kādreiz lietoto lietu, ēku, tērpu, un rīku kopijas, konteksts sen ir neatgriezneiski zudis.
Ar noskaņas radīšanu pārsvarā nodarbojas t.s. “living history” grupas, kam galvenais ir apspēlēt šos pašus stereotipus par kādu laikmetu vienā nolūkā – pievilināt tūristus, lai viņi atstātu tur savu naudiņu.
Vispār šī ir delikāta lieta, jo mēs tā īsti neko par pagātni nezinam. Pēc dažām aplēsēm no neolīta ir saglabājies aptuveni 1 % no tolaik lietotajiem priekšmetiem un mums pat nav īsti iespējams apzināties, cik daudz no tā mēs nezinam.
Ir tā, ka laika gaitā jo vairāk uzzini par kādām pagātnes lietām, jo plašāk ieraugi, cik lieli ir “baltie plankumi” mūsu zināšanās, tāpēc ikviens, kas kaut ko kategoriski apgalvo, ka viņš nu zin, kā tā vai cita lieta darāma vai bijusi, izraisa labākajā gadījumā vien skumju smaidu.
Vismaz mūsu grupējuma nostāja ir tāda, ka viss ir jāpārbauda uz savas ādas, pirms kaut ko paust citiem tālāk.
Paldies autoram par atbildi.
Kļūst skaidrāki, jūsu darbošanās morālā nostāja – izmēģināt pašiem un tad tikai izdarīt spriedumus.
Pat pārbaudot uz savas ādas, konteksts tik un tā ir cits. Ja nemaldos, tas bija Fuko, kas runāja par epistēmu un to, ka tā mums nekad neļaus būt kā viņiem, tiem pirms daudz simtiem gadu.
Savukārt šis raksts neatkarīgi no skaidrojuma izskatās kā cita veida vēstures piedzīvošanas (pat, ja tā ir sajaukta ar uzdzīvi vai vienkārši vēlmi pastaigāt dīvainās drēbēs, vai pat fantāziju) nosodījuma. Turklāt nosodījuma argumenti līdzinās kaut kam, ko mēs iespējams redzētu un dzirdētu, ja adītāji nolemtu pierādīt, ka tamborētāji iespējams grib nodarboties ar īstajiem rokdarbiem, taču savā attīstībā kaut kur atpalikuši.
Mazliet vairāk iecietības.
Visādi citādi – ļoti jau nu jauki un lai jums veicas. Gribētos vairāk par jūsu pašu veikumu lasīt, kas esat un ko darat tieši šodien nevis idejiski un vispārīgi.