LU 68. konferences arheoloģijas sesija 2010. gada 5. februārī
2010. gada 5. februārī notika LU 68. konferences arheoloģijas sekcijas konference. Tā norisinājās LU vēstures un filozofijas fakultātē, tās jaunajās telpās Mārstaļu ielā. Konferenci apmeklēja prāvs skaits klausītāju – 4. auditorija bija interesentu pilna.
Konferenci atklāja fakultātes dekāns Gvido Straube un prof. Andrejs Vasks ar uzrunām – apsveikumiem un laba vēlējumiem klātesošajiem.
Konferences ievadvārdus saka prof. Andrejs Vasks
Kā pirmā referente uzstājās Austra Engīzere ar stāstījumu par Katlakalna Pļavniekkalna kapulauku – aplūkojot to kā arheoloģijas avotu. Šis 20. gs. sākumā pētītais kapulauks ir ļoti nozīmīgs arheoloģijas piemineklis zemgaļu vidējā dzelzs laikmeta kultūras izpratnē, kura, no mūsdienu viedokļa, tolaik ar ne visai zinātniskām metodēm savāktais senlietu materiāls joprojām nav zaudējis savu aktualitāti arī mūsdienās šī laikmeta starpkultūru ietekmju un sakaru izpratnei Baltijas jūras austrumu krastā.
Uzstājas Austra Engīzere
Kā otrais runātājs uzstājās šī raksta autors, informējot auditoriju par iespējām, kādas iespējas paveras aplūkojot vienu spilgtu senlietu veidu – divasmeņu zobenus – kā arheoloģiskos avotus, kas var sniegt informāciju par ļoti plašu izvēlētā laikmeta sfēru loku – kā politisko ģeogrāfiju, sociālajām attiecībām, apbedīšanas tradīciju īpatnībām, tirdzniecības ceļiem to virzieniem, amatniecības līmeni, senajām kauju vietām, kā arī to rotājumu simbolika – par to lietotāju garīgajiem priekšstatiem.
Uzstājas Artūrs Tomsons
Dardega Legzdiņa aplūkoja kaula stabuļu atradumus Latvijas arheoloģiskajā materiālā, pievēršoties iespējām pēc to proporcijām noteikt to iespējamo skaņkārtu. Diemžēl no aizvēstures posma nav saglabājusies neviena vesela stabule, interesantākais atradums ir Bāļu-škērstaiņu kapulauka stabiles fragments, kas nepārprotami ir profesionāļa darinājums. Savukārt Ludzas ezera krastā atrasta iespējams viena no senākajām kaula stabulēm, kas varētu būt datējama ar neolītu, ko liek secināt tās atšķirīgais veidojums.
Uzstājas Dardega Legzdiņa
Andrejs Vasks savā referātā pievērsa uzmanību līdz šim īsti nenoskaidrotas nozīmes dzelzs asmenīšu atradumiem Latvijas arheoloģiskajā materiālā, to funkciju iespējamajiem skaidrojumiem, tos saistot ar ādu apstrādi, atšķirībā no dzelzs rīkiem ar izliekumu, kas saistāmi ar kokapstrādi. Asmenīšu lielākais atradumu skaits konstatēts Daugavas lejtecē lībiešu ciemu vietās, kas ļauj to traktēt kā saistību ar pieaugošo kažokzvēru ādu apstrādi eksporta vajadzībām sākot ar 10. gs. otro pusi, kad Latvijas teritorijā konstatētas vietējas izcelsmes tirgotāju aktivitātes.
Uzstājas prof.Andrejs Vasks
Baiba Dumpe referēja par svēpētās jeb tā saucamās “melnās” keramikas izplatību Latvijā, saistībā ar tās bumu 20. gs. nogalē un tās autoru pretenzijām uz arheoloģisku pamatojumu vēlajā dzelzs laikmetā tās gatavošanā. Šāda keramikas izgatavošana ir lētāka (tā netiek glazēta), tā tiek gatavota bez skābekļa piekļuves, kādēļ apdedzinot iegūst viscaur tumšu nokrāsu. Tomēr Latvijas arheoloģiskajā materiālā tās parādīšanās varētu būt saistāma ātrākais ar 15. gs. kontaktu ceļā ar austrumiem, pilsētās ieplūstot krievu amatnieku izstrādājumiem.
Uzstājas Baiba Dumpe
Savukārt Rūdolfs Brūzis analizēja Latvijas viduslaiku ikonogrāfisko avotu izmantošanas iespējas tuvcīņas ieroču pētījumos. Lielākoties dažādos ikonogrāfiskajos avotos – zīmogos, kapuplāksnēs, staujās, monētās, aplūkoti zobeni, tiem skaita ziņā seko cirvji, šķēpi, kaujas āmuri, arī nieru dunči u.c. Secināms, ka ikonogrāfiskie avoti lielā daļā gadījumu ir samērā ticams informācijas ieguves avots par šī perioda bruņojuma niansēm.
Uzstājas Rūdolfs Brūzis
Andris Šnē referēja par vienu no galvenajiem un labāk zināmajiem Latvijas viduslaiku vēstures avotiem – Indriķa Hroniku un iespējām to izmantot kā vēstures avotu.
Nedalītu interesi piesaistīja Gunta Gerharda pētījums par viduslaiku soda sistēmas atspulgu arheoloģiskajā kaulu materiālā. Izplatītākie soda veidi tolaik bijuši – godpilnie – galvas nociršana, negodpilnie – pakāršana, sadedzināšana, saraustīšana uz rata u.c. G.Gerhards savā stāstījumā izklīdināja vairākus mītus par it kā līdz šim konstatētiem īpatnējiem soda veidiem, kā savulaik it kā konstatēto viduslaiku moku rīka – t.s. “velna ragu” uzlikšanas pēdu konstatēšanu kādai Tērvetē apbedītai sievietei. Samērā droši izdevies konstatēt dažādu cirtumu pēdas kaulos, kas iespējams liecina gan par medicīnisku iejaukšanos Doma laukuma kapulauka 105. kapā apbedītajam, lai novērstu piem. gangrēnu apsaldētās pēdās, gan iespējams, sodu par zādzību, nocērtot plaukstu.
Uzstājas Guntis gerhards
Armands Vijups klātesošo uzmanību vērsa uz savdabīgu parādību, kas konstatēta Ventspils centra nesenajā arheoloģiskajā izpētē, kad cilvēka darbības rezultātā, izcērtot kāpu priedes, 17. gadsimtā sākās ļoti aktīva vēja erozija, kuras rezultātā pilsētas iedzīvotāji bija spiesti pamest savus mitekļus un Ventspils centrs pamazām pārvietojās, jo dienvidrietumu vēja pūsma pārklāja veco pilsētas centru ar biezu kāpu smilšu slāni. Līdz ar to pieļaujams, ka liecības par pašu senāko apdzīvotību Ventas lejtecē pagaidām slēpj vairākus metrus bieza smilšu un viduslaiku un jauno laiku apdzīvotības kārtas.
Uzstājas Armands Vijups
Vita Rudoviča informēja par pētījumu, kurā bija mēģināts ar ķīmijas metodēm konstatēt viduslaiku Latvijas iedzīvotāju ēdienkartes sastāvu. Cilvēka dzīves laikā kaulos nogulsnējas dažādi ķīmiskie elementi un pēc to proporcijām iespējams samērā droši konstatēt kāda tipa pārtikas produkti veidojuši to ēdienkarti. Būtiskas atšķirības iespējams konstatēt pilsētnieku un laucinieku ēdienkārtē.
Uzstājas Vita Rudoviča
Nobeigumā sekoja jautājumu un atbilžu daļa, kā arī spraigas debates par atsevšķiem neskaidrākajiem vai aktuālākajiem aplūkotajiem jautājumiem, kas turpinājās arī pēc konferences oficiālās daļas beigām Arheoloģijas un vēstures palīgzinātņu katedrā.
Arheostudija 
Pēdējie komentāri