Ceļojums uz eksperimentālās arheoloģijas dzimteni
Vasara sliecas jau uz beigām, bet eksperimentālajā arheoloģijā gadalaikam nozīmes nav. Pirms laika beidzās eksperimentālās arheoloģijas lauku kurss Āraišos, par ko šeit drīzumā arī cerams taps neliels raksts un varbūt kas vairāk nākotnē, tomēr, kamēr vēl atmiņas kaut cik svaigas, jāmēgina piefiksēt galvenās lietas, kas izkristalizējās pavasara braucienā. Tā nu kādā jaukā aprīļa dienā ar VKKF atbalstu ceļi aizveda uz tālo / tuvo Kopenhāgenu, no kuras nepilnas stundas laikā nokļuvu vienā no eksperimentālās arheoloģijas nozares tapšanas centriem. Šeit pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados toreiz vēl tikai entuziasma pilnais students vārdā Hanss Ole Hansens būvēja dzelzs laikmeta ēkas un veica dažādus testus ar dzelzs laikmeta arklu rekonstrucijām. Vēsturē šī vieta iegāja ar to, ka vairākas no šeit uzceltajām ēkām tika nodedzinātas kontrolētā eksperimentā, tādējādi iegūstot datus par to, kā veidojas kultūrslānis un kādas paliekas atstāj dažādi materiāli. Mūsdienās šeit izveidojies viens no pazīstamākajiem arheoloģiskajiem brīvdabas muzejiem – tagad jau “Sāgu zeme Leire” (“Sagnlandet Lejre”).
Šogad Leirē norisinājās viena no tradicionāli divas reizes gadā notiekošajām EXARC tikšanās reizēm (otrā tulīt notiks Ungārijā). Pavasara tikšanās bija veltīta eksperimentālās arheoloģijas kā arheoloģijas apakšnozares vēsturei.
Kopumā piedalījās vairāk kā 10 runātāju, skarto tēmu loks bija visai plašs – sākot ar pētniecības metodikas jautājumiem, ko īpaši skāra EXARC dibinātājs Martins Šmits, kurš neslēpa savu skepsi par nepieciešamību atkārtot labi veiktus eksperimentus, kā arī kritiski pauda viedokli par iepriekšējās eksperimentēšanas pieredzes neizmantošanu.
Konferenci atklāja Hanss Ole Hansens, kurš runāja par pieredzes nozīmi eksperimentālajā arheoloģijā, apspēlējot vārdu spēli angļu valodā – “experimental” un “experiential”.
Daļa referentu skāra arī specifiskākus jautājumus, kā pirotehniskos eksperimentus Rumānijā, un pat seno grieķu kara mākslas izziņu, replicējot to karakuģus un bruņojumu. Zināmu interesi izpelnījās arī mūsu ziemeļu kaimiņi igauņi ar savu 2005. gadā veikto ugunskapu rašanās simulācijas mēģinājumu kā arī ar nesen veikto dzīvošanu ziemas apstākļos jaunuzceltajā dzelzs laikmeta ēkā, kārtējo reizi graujot samērā izplatīto mītu par to, ka dzīvojot kopā ar mājlopiem, būtu iespējams ilgāk saglabāt augstāku temparatūru telpā.
Tādējādi lielākā daļa priekšlasījumu aplūkoja dažādu nacionālo valstu pieredzi gan arheoloģisko brīvdabas muzeju veidošanā, gan atsevišķu indivīdu ieguldījumu eksmerimenta pielietojumam arheoloģijā. Arī šī raksta autors referēja par eksperimentālo arheoloģiju Latvijā, aplūkojot gan Āraišu arheoloģiskā muzejparka veidošanos un Jāņa Apala darbu pie tā izveidošanas, gan ieskicējot iespējamās nākotnes attīstības tendences mūsu valstī nākotnē.
Konferences noslēgumā sekoja ekskursija pa Leires arheoloģisko tā direktora vadībā, klātienē skatot ar zemēm apbērto nodedzināto dzelzs laikmeta ēku vietas, kas vēl gaida savus nākotnes pētniekus, dažādiem laikmetiem veltītās muzeja zonas, tajā skaitā gan dzelzs ieguves krāsnis, jaunuzbūvētās megalītu būves, akmeņos iekaltos petroglifus, dažādu muzejpedagoģisko aktivitāšu vietas.
Tika nolemts nolasītos priekšlasījumus apkopot un izdot atsevišķā krājumā, kā arī turpināt sadarbību, tiekoties jau septembrī, nākošajā konferencē Ungārijā.
Attēlu avoti:
1) http://journal.exarc.net/eurorea-3-2006/mm/interview-sensing-history-hans-ole-hansen
Arheostudija 
Reblogged this on Āraišu ezerpils.