Kad mostas bronza (2014)

2014. gada 16. martā savā draugu un domubiedru lokā atkal jau pamēģinājām izkausēt kādu nieku bronzas. Apraksta autoram bija zināma iepriekšēja pieredze (kādi trīs mēģinājumi laikā no 2010. līdz 2013. gadam) šādās darbībās, bet līdz šim pilnībā panākt šī lieliskā, zeltainā metāla kušanu izdevies nebija, pārējiem dalībniekiem šī bija pirmā vai otrā šāda veida pieredze.

Vislabākie rezultāti pagaidām bija sasniegti 2013. gada vasarā jūlijā Āraišos kopā ar studentiem eksperimentālās nometnes laikā. Martā Lielvārdē veiktā aktivitāte bija ceturtais šāda veida mēģinājums.

Veiktās darbības skatoties tā plašāk, visumā protams, nav uzskatāmas par augsti zinātnisku eksperimentu, jo tās uzdevums klasificējams kā materiāla iepazīšana un noteiktu iemaņu apguve un mācīšanās, caur praktisku empīriskas pieredzes iegūšanas mēģinājumu, lai dalībnieki iegūtu bronzas kausēšanā nepieciešamās pamatiemaņas, praktiski saprastu dažādu tehniku un materiālu izmantošanas robežas, limitus un iespējas. Tādēļ korektāk būtu lietot vārdu tests, jeb mēģinājums.

Pasākums tika dokumentēts fotografējot un veicot pierakstus. Tajā piedalījās trīs pamatdalībnieki, kas mainījās ar veicamajām darbībām un 2 novērotāji. Vairākkārt veicamie uzdevumi tika variētas un lomas mainījās.

Testa gaitā tika izmantots mūrēts kamīns, kurā no ķieģeļiem tā iekšpusē tika izveidots pavards.

Kā gaisa pievades avots tika izmantotas vienkāršas dzelzs laikmeta stila rokas plēšas, bet kā kurināmais – atsevišķi iegādātas kokogles.

Izmantotie priekšmeti bija grafīta tīģelis, bet veidne lējumam – kaļķakmenī grebta divpusēja veidne, kas domāta agrā bronzas laikmeta atkāpes cirvja liešanai.

Šis pasākums daļēji tomēr uzskatāms ir par nosacītu eksperimentu, jo tā mērķis bija nevis tikai par katru cenu izkausēt metālu, bet arī pārbaudīt siltuma uzglabāšanai izveidotās krautās krāsniņas konstrukciju.

Pamatmērķis, atšķirībā no iepriekšējos testos izmantotajiem šahtas tipa pavardiem, bija izveidot konstrukciju, kas labāk atstarotu atpakaļ tīģelī izdalīto siltumu.

Tīģelim pirmo reizi tika arī izmantots arī māla vāciņš.

Mēģinājuma gaitā tika nokurināti nepilni 2 maisi kokogļu, kopumā pūšot plēšas pavadītais laiks bija 2 stundas. Dzeltenā krāsa tika iegūta jau pirmajās 15-20 minūtēs (līdzīgi kā 2013. gada mēģinājumā Āraišos), tomēr atsevišķu tehnisku aizķeršanos dēļ tā vismaz 2 reizes nokritās un darbs bija jāatsāk.

Rezultātā šoreiz tika panākta bronzas izejmateriāla pilnīga izkušana, bet dēļ slēgtā tipa krāsns konstrukcijas izvēles tika vizuāli nedaudz nokavēts brīdis, kad izejmateriāls bija izkusis pilnībā un jau lejot to veidnē plūstamību bija saglabājis tikai neliels tā daudzums.

Secinājumi:

1) Atmosfēras un laikapstākļiem faktiski apstākļiem nav izšķirošas lielas nozīmes, ja ir labas konstrukcijas un izolēta darba vieta – metālu izkausēt iespējams arī visai lielā gaisa mitrumā un pie zemas tuvu nullei esošas temperatūras;
2) Gaisa plūsmas virzienam no plēšām pret tīģeli nav izšķirošā nozīme kušanas panākšanā; skatīt diskusiju, vai jāpūš iekšā tīģelī vai no sāna, vai zem tā, toties pietiekami liela nozīme ir plēšu jaudai.
3) Krāsniņas / pavarda kopīgais diametrs var būt pavisam neliels;
4) Siltuma atstarošanās panākšana tik tiešām ir atslēga uz izejmateriāla pilnīgu izkušanu.
5) Nākotnē jāizmēģina divi papildus krāsns risinājumi – piem. no māliem veidota slēgta tipa kausēšanas krāsniņa, bez spraugām un ar aiztaisāmu atveri, vai zemē iedziļināta ar māliem izklāta bedre, izmantojot no kāda ugunsdroša materiāla veidota vāka uzlikšanu.