Projekts “Dzelzs laikmets”
Dzelzs laikmets Latvijā sākas ap 500. g. pr. Kr. un ilgst līdz mūsu ēras 12. gadsimta beigām. To iedala senākajā (500. g. pr. Kr. – ēru mija, agrajā (1.-4. gs.), vidējā (5.-8. gs.) un vēlajā dzelzs laikmetā (9.-12.gs.). Īpaši vēlais dzelzs laikmets (9.-12. gs.) ir bijis tas laika posms, ar kura izpēti bijusi vislielākā saskare mūsu grupas dalībniekiem iepriekš. Dzelzs laikmeta projekta ietvaros notiek dažādu šajā laikposmā plaši izmantotu tehnoloģiju un tehniku praktiska apguve un izpēte. Pamatā esam plašāk pievērušies gan šajā laikā izmantoto materiālu īpašību (dzelzs, bronza, māls, koks, kauls, rags u.c.) gan to apstrādē izmantoto paņēmienu apguvei.
Svarīga ikdienas priekšmetu grupa dzelzs laikmetā bija rotas, kas ir spilgtākā ikviena laikmeta materiālās kultūras izpausme, jo mainās visātrāk. Daļa grupas dalībnieku pievērsušies seno rotkaļu mākslas apgūšanai un sekmīgi tajā darbojas jau ilgstoši.
9.-10. gs. latgaļu pūcessakta. Stilizācija. Sudrabs, zelts. (aut .T. Kivlenieks).
Pūcessaktas bija vienas no greznākajām seno latgaļu rotaslietām. Tās nēsājuši tikai vīrieši, par kuriem pastāv uzskats, ka tie savā sabiedrībā ieņēmuši augstu sociālo statusu. To izgatavošanā bija nepieciešama augsta senā rotkaļa meistarība. Arī ar mūsdienu rīkiem tās izgatavošana no labi kvalificēta meistara prasītu vairākas dienas.
7. gs. beigu stopsakta. Stilizācija. Sudrabs. (Aut.T.Kivlenieks)
Stopsaktas atdarinājums no 1831. gadā Grobiņas apkārtnē atrastā depozīta. Oriģināls bijis apzeltīts, rotāts ar 18 ziliem stikliņiem un ar zalkšu galvu galiem. Pastāv skaidrojums, ka šo rotu varētu būt gatavojis kāds vietējais amatnieks (stopsaktas forma ir raksturīga baltiem) kādam skandināvu pasūtītājam (saktas zvēru stila rotājums ir ģermānisks).
Gredzens ar vītu priekšpusi. Sudrabs.
Šim gredzenam par pirmparaugu kalpoja atradums Gaujas lībiešu teritorijā. Šis atradums datējams ar 12. gs., tomēr šādi vienkārši stieples gredzeni zināmi arī vēlāk, viduslaiku arheoloģiskajā materiālā.
11.-13. gs. iedzītņa svečturis (atdarinājums, aut.A.Tomsons)
Šādi un līdzīgi vienkārši dzelzs svečturi ar vienu smailu galu – iedzītni – kalpoja par gaismas avota – sveču turētājiem vēlā dzelzs laikmeta pilskalnu, apmetņu un viensētu iedzīvotājiem, tos pēc vajadzības vienkārši iestiprinot ēkas baļķu sienā, vai iedzenot galda virsmā. Agrajās pilsētveida apmetnēs šāda veida dzelzs izstrādājumus atrod lielā skaitā.
Gludais bezripas keramikas māla pods
Viena no dzelzs laikmeta iezīmēm ir bezripas keramika. Podnieka ripa Latvijas teritorijā parādās ap 11. gs., tomēr mājsaimniecības vajadzībām māla traukus ilgstoši joprojām gatavo pēc vecajām metodēm. Šeit redzams gludās bezripas keramikas māla poda atdarinājums. Tā tapšanā izmantoti tīri devona māli un vidēji rupji sasmalcināti granīta zvirgzdi. Keramika ar zvirgzdu piejaukumu Latvijā parādās jau bronzas laikmetā, pašu trauku virsma tolaik ir švīkāta vai ar auduma nospiedumu. Trauki ar pilnīgi gludu virsmu lietošanā bijuši pārsvarā dzelzs laikmetā.
Arheostudija 
man šķiet,ka keramika ar zvirgzdu piejaukumu parādās jau vidējā neolītā…
“Keramika ar zvirgzdu piejaukumu Latvijā parādās jau bronzas laikmetā.”
Liekas gan, ka neolīta laikmetā