Koka trauku gatavošana ar izdedzināšanas metodi. 2015. gada 15. jūlijs.
Jau 2013. gadā īstenotajā aizvēsturisko prasmju apguves nometnē tika veikts pirmais nelielais eksperiments koka trauku izgatavošanā, pielietojot izdedzināšanas metodi.
2013. gada nometnē to veica tobrīd vēstures bakalaura programmas students Ēriks Vēmanis, izmantojot bērza pagali, no ugunskura paņemtu nelielu ogli un suņuburkšķa stublāja caurulīti.
Pirmais trauks toreiz tapa pāris stundu pacietīga darba rezultātā, izdedzināto materiālu izgrebjot ar krama šķilu. Tam bija liela piekrišana un tas tika izmantots gan ēšanai, gan amatniecībai, jo māla trauki nometnes sākumā vēl nebija gatavi.
Arheoloģiskais pamatojums šim nelielajam eksperimentam bija Aboras apmetnē atrastā koka bļoda un karote un Zvidzē atrastais koka kauss [Loze 1988, 159, nr. 2.], kas datējamas ar akmens laikmeta beigām. Neapšaubāmi, ka no organiskiem (un laika gaitā iznīkstošiem) materiāliem gatavoti priekšmeti ieņēmuši ievērojamu pagātnes cilvēku materiālās kultūras daļu, bet tie saglabājas tikai īpašos un labvēlīgos apstākļos.
2015. gada nometnē tika nolemts izpētīt atsevišķus iepriekš veiktā aspektus un turpināt labi iesākto darbu. Tā kā pirmajā eksperimentā 2013. gadā izdedzināšana tika veikta ļoti rūpīgi un ilgi, šogad tika nolemts izmēģināt šķietami ātrāku metodi, lielākas virsmas ātrākai apstrādei.
Viens no pirmajiem uzdevumiem bija ēdamrīku izgatavošana. To, ka pirmās karotes lietojuši ļaudis Latvijas teritorijā jau akmens laikmetā, liecina atradumi no Aboras u.c.
Kad ar šo uzdevumu bija izdevies tikt galā samērā veiksmīgi, tika nolemts izgatavot lielāku trauku.
To veica projekta autors dienā, kad mainījās nometnes dalībnieki individuāli.
Kā pamatne tika izvēlēta sausa priedes šķila. Tās ārējā forma tika apdarināta ar mūsdienu rīkiem, kā mērķi uzliekot noskaidrot efektivitāti kontrolētai dedzināšanai. Dedzināšanai izvēlētā virsma tika ierobežota ar sašķidrinātu mālu uzklāšanu tajās vietās, kuras bija paredzēts atstāt neskartas. Pēc ievietošanas ugunskurā pagale tajā tika turēta līdz degšanas sākumam, liesmas apslāpētas un pārogļotā daļa izgrebta ar krama šķilu. Sakaltušais māla pārklājums tika atjaunots un darbība veikta atkārtoti.
Dedzināšanas laikā izvēlētajai pagalei atdalījās neliela sānu šķila, kas nedaudz izmainīja iecerētā izstrādājuma ģeometriju, tomēr rezultātā iegūtā koka siles veida bļoda labi pildīja savu funkciju visu nometnes laiku līdz pat tās beigām.
Secinājumi:
Izgatavotais koka trauks tika izmantots dažādām vajadzībām, piemēram, kaula apstrādē jau nākamajās dienās. Nometnē veiktais tests rosināja vairāku atziņu rašanos, kas būtu jāņem vērā, ja šāda veida aktivitātes būtu paredzēts turpināt.
1) Kontrolētās dedzināšanas metode ir visai efektīva lielāku koka priekšmetu izgatavošanā, sīkākiem un smalkākiem priekšmetiem, kur nepieciešama lielāka precizitāte, tā ir mazāk efektīva, jo prasa ilgāku laiku. Iegūstot uzlabotas iemaņas, tā noteikti ir vienkārši pielietojama un salīdzinoši ātra;
2) izgatavojamā priekšmeta formas precizitāti un kvalitāti proporcionāli ietekmē laiks un darbs, kas veltīts tai;
3) šāda veida aktivitāšu rezultātā vietā, kur tās tiek veiktas, uz zemes veidojas neregulāri apaļš ogļu putekļu slānis / nospiedums uz zemes, kas atrodas vismaz 1 – 2 metru attālumā no pavarda. Ja šādas aktivitātes veic ilglaicīgi, un regulāri, atsevišķos gadījumos, pieļaujams, ka to var identificēt kļūdaini. Tomēr tas ir plāns un tomēr labi identificējams.
4) tā liek pievērst uzmanību tam, ka materiālā kultūra tiek interpretēta pēc tā, kas IR saglabājies, nevis tā, kas nav.
Arheostudija 
Pēdējie komentāri