Šī gada pirmā raža Latvijas Arheokluba dārzā Lucavsalā – četri senie kultūraugi

Šogad mūsu biedrības dārzā iesējām miežus, sējas idru, sinepes un linus. Tie ir četri augi ar ļoti atšķirīgu pielietojumu, bet visiem ir saistība ar senā cilvēka dzīvi un saimniecību.

Mieži (Hordeum vulgare)

Mieži ir viens no senākajiem kultūraugiem pasaulē – cilvēks tos audzēja jau vairāk nekā 10 000 gadu. No miežiem gatavoja putru, maizi un, protams, arī alu. Senajā Mezopotāmijā alu pat izmantoja kā sava veida algu. Kultivētie mieži Hordeum vulgare Eiropā parādījās līdz ar pirmajiem zemkopjiem Dienvidaustrumeiropā, Egejas reģionā. Senākās liecības datējamas aptuveni ar 9.–7. gadu tūkstoti p.m.ē. No turienes mieži izplatījās tālāk pa Eiropu kopā ar zemkopībību. Latvijā senākās zināmās liecības par miežiem ir no Kreiču neolīta apmetnes Ludzas pusē. Tur 1950. gadu izrakumos kādā pavardā atrasts mieža grauds, ko tradicionāli datē ar vidējo neolītu. Tomēr precīzu tā vecumu šodien vairs nav iespējams pārbaudīt, jo pats grauds nav saglabājies. Vēlāk, Ķivutkalnā (ap 650. g. p.m.ē. – mūsu ēras sākums), mieži jau ir starp regulāri atrastajiem kultūraugiem. Var teikt, ka mieži ir labība, kas palīdzēja cilvēcei ne tikai izdzīvot, bet arī nosvinēt.

Sējas idra (Camelina sativa)

Sējas idra ir mazs, un šodien diezgan aizmirsts eļļas augs, kas mūsdienās atkal kļūst populārs tomēr tā ir ļoti sena kultūra. Eiropā to audzēja jau pirms vairākiem tūkstošiem gadu, un arheologi tās sēklas atrod arī senās apmetnēs. Senākās liecības par idras kultivēšanu ir no Kuruçay Höyük apmetnes Anatolijas pussalā (Turcijā), ap 4000. g. p.m.ē.

Latvijā idras sēklas ir atrastas Ķivutkalna pilskalnā pie Daugavas. Tur tās nav tikai nejauša nezāle: idra bija viena no kultūraugu sugām, un divos paraugos tā pat dominēja. Ķivutkalna hronoloģija ir aptuveni 650. g. p.m.ē. – mūsu ēras 50. gads. Tātad Latvijā idra ir dokumentēta jau pārejā no vēlā bronzas uz agro dzelzs laikmetu.

No idras sēklām spiež eļļu, bet pēc tam paliek vērtīgas spraukstas.  Vēlāk šis augs laika gaitā tika aizmirsts, jo tā vietā priekšroku ieguva citas eļļas kultūras.

Sinepes (Sinapis alba)

Sinepju sēklas cilvēki izmantojuši pārtikā un ārstniecībā jau gadsimtiem.  Tā ir viena no tām garšvielām, kurai ir daudz senāka vēsture, nekā varētu domāt. Cilvēks tās izmantojis jau tūkstošiem gadu. Senajā Indijā un Ķīnā sinepju sēklas izmantoja gan pārtikā, gan ārstniecībā. Savukārt senajā Grieķijā un Romā sinepes bija labi pazīstamas kā garšviela un ārstniecības līdzeklis. Romieši no sasmalcinātām sinepju sēklām un vīnogu sulas gatavoja pikantu pastu – sava veida senās pasaules sinepju mērci. Pats vārds mustard angļu valodā nāk no latīņu mustum ardens – “degošā sula”.  Viduslaiku Eiropā sinepes kļuva par ļoti izplatītu garšvielu. Tās bija īpaši vērtīgas tāpēc, ka pipari bija dārgi, bet sinepes varēja izaudzēt tepat uz vietas. Tās izmantoja pie gaļas, zivīm, dārzeņiem un dažādos konservējumos. Tāpēc mūsu dārzā augošās sinepes ir interesantas ne tikai kā skaisti dzelteni ziedošs augs. Tās ir daļa no ļoti senas cilvēka eksperimentēšanas ar pārtiku, ārstniecību un augu ķīmiju.

Lini (Linum usitatissimum)

Lini ir ļoti sena kultūra, kur Tuvajos Austrumos pierādījumi par tās domestikāciju sniedzas līdz aptuveni 10 000 gadu senai pagātnei. Lins ir viens no senākajiem cilvēka kultivētajiem augiem. No tā ieguva gan šķiedru audumiem un auklām, gan sēklu eļļu. Latvijā senākās zināmās linu sēklas atrastas Kivtu apmetnē Latgalē un datētas ar agro dzelzs laikmetu (tās gan nav radiokarbona datētas; datējums balstās uz arheoloģisko kontekstu).  Interesanti, ka mūsu kaimiņos – Zviedrijā un Ālandu salās – liecības par linu parādās vairākus gadsimtus agrāk. 

Senie lauksaimniecības eksperimenti ir savā ziņā “logs uz pagātni” un senā cilvēka prasmēm, kas mūsdienās lielā mērā aizmirsušās. Lai to labāk izprastu, ar materiāliem no arheoloģiskajiem izrakumiem vien ne vienmēr ir pietiekami. Daudz ko iespējams saprast tikai pašiem izmēģinot un testējot.  Tāpēc daudzviet pasaulē tiek veidoti un pastāv dažādi arheoloģiskie parki un dārzi, kas vienlaikus ir arī eksperimentālās arheoloģijas un izglītības centri, kur tiek veiktas senās lauksaimniecības rekonstrukcijas un norisinās dažādi izzinoši eksperimenti, apmeklētāji var ne tikai aplūkot seno lietu atdarinājumus, bet paši izmēģināt rīkus un procesus praktiski.  Latvijas Arheokluba dārzā Lucavsalā mēs liekam uzsvaru uz tām kultūrām, kas bija raksturīgas tieši Austrumbaltijai un Latvijai, tādējādi veicinot apmeklētāju izpratni par mūsu pagātni.


#latvijasarheoklubs, #eksperimentālā arheoloģija, #experimental archaeology