Eksperimentālās arheoloģijas pieredzes piemērošana bronzas laikmeta cirvju lietojuma izpētei Latvijas teritorijā
(c) Ieva Bertuse
Šis raksts veltīts vienam no Latvijas bronzas laikmeta pētniecības strīdīgajiem jautājumiem – bronzas cirvju lietojumam. Uzsvars likts uz Latvijas materiāla pētniecību, raksturojot cirvja gaitu no tā „dzimšanas” līdz nonākšanai zemē, saistībā ar Eiropas jaunākajiem eksperimentālās arheoloģijas pētījumiem.
Latvijas bronzas laikmeta materiālā, lai arī ne lielāko, tomēr nenoliedzami labāk saglabāto un greznāko atradumu daļu sastāda tieši bronzas ieroči. Lielākā daudzumā te atrasti šķēpu gali un dažāda veida cirvji, atradumu vidū ir arī pāris bultu gali un viens unikāls bronzas zobens, kuram būtu nepieciešama sīkāka analīze, lai noskaidrotu tā piederību patiešām bronzas laikmetam. Tā piemēram senāk atrasts duncis izrādījās vienkāršs vārtu apkalums.
Šai pētījumā tika nolemts aplūkot tieši cirvjus, jo uz pārējo bronzas laikmeta atradumu fona, tieši tie ir visstrīdīgākie funkciju ziņā – tiem varētu būt bijusi gan ieroča, gan darbarīka, gan arī kulta priekšmeta funkcija.
Lielākā daļa no tiem – 28 gab. no 40 – ir atrasti kā savrupatradumi, bez jebkāda arheoloģiskā konteksta.
Tālāk aplūkotas divas jomas – cirvju izgatavošanu un funkciju.
Cirvju raksturojums:
Agrajā bronzas laikmetā Latvijā pazīstami iemalu, atkāpes un Austrumbaltijas jeb Nortikenas tipa kara cirvji, kuri pēc pētnieku domām nonākuši Latvijas teritorijā maiņas ceļā.
Par maiņas ceļā ienākušiem J. Graudonis uzskata iemalu cirvjus, kas varētu būt izgatavoti Vislas lejtecē – šiem cirvjiem nav manāmas lietošanas pēdas, tāpēc jādomā, ka tie bijuši prestiža prece – par to liecina tas, ka te atrasti skaitā tikai astoņi. Līdzīgs uzskats valda arī par atkāpes cirvjiem.
Svešatnē radusies forma ir arī bronzas Nortikenas tipa kara cirvjiem, kuru izcelsmi J.Graudonis arī saista ar Vislas apgabalu.
Vēlajā bronzas laikmetā cirvju formas pilnībā nomainās – parādās dažādu izmēru uzmavas cirvji – cirvji kļūst ērtāk nostiprināmi un vairāk nodrošināti pret nejaušu noslīdēšanu no kāta. Šī tipa cirvji izgatavoti arī Latvijā. Īpatnēji, ka arī uz tiem nav lietošanas pēdu.
Izgatavošana:
Par bronzas laikmeta cirvju izgatavošanu Latvijā, vadoties pēc atrast lejamveidņu paliekām, rakstījis gan J. Graudonis, gan A. Vasks.
Par bronzas vietēju apstrādi liecina apmetnēs atrastie bronzas kausējamie tīģeļi, lejamveidnes, bronzas apstrādes blakusprodukti un neizdevušos lējumu fragmenti.
Lejamveidņu atradumi dzīvesvietās liecina, ka metāla liešana bijusi zināma salīdzinoši plaši. Turpretī bronzas kausējamo tīģeļu un lejamveidņu masveida atradumi pārliecinoši norāda, ka plašāka metālapstrāde notikusi atsevišķos centros – Doles Ķivutkalnā (191 tīģeļa un 544 lejamveidnes fragments) un Brikuļu nocietinātajā apmetnē (170 tīģeļi,248 lejamveidnes fragmenti). Lejamveidnes gatavotas no vietējiem māliem ar nelielu smilšu piejaukumu.
Šeit konstatētas divu tipu lejamveidnes:
1. vienreizējās jeb gaistošās pēc vaska modeļa – vispirms izgatavo vaska priekšmeta modeli, tad aplipina ar mīkstu māla masu un izveido piltuvi šķidrā metāla ieliešanai. Tad to visu žāvē un tad apdedzina. Apdedzinot vasks iztek. Tad caur piltuvi ielej izkausēto bronzu. Kad bronza atdzisusi, veidni salauž, lai atbrīvotu atlieto priekšmetu – no atlietā materiāla jāatdala tikai ielietnis un priekšmets gatavs bez tālākas apstrādes.
2. Saliekamās veidnes gatavoja mīkstā mālā iespiežot koka formu vai jau gatavu priekšmetu, katru veidnes pusi iespieda citā māla masas kunkulī. Gatavās veidnes puses tad sasēja, augšdaļā ielika serdeni, kas atbilda kāta diametram. Serdeni noturēja serdeņa cepurīte ar diviem caurumiem – vienu gāzu noplūdei, otru – metāla ieliešani.
Bronza kausēta māla tīģeļos, kuri bijuši dažāda lieluma un formas, gatavoti no devona māliem, tos liesinot ar smiltīm vai sīkiem zvirgzdiem.
Par bronzas laikmeta cirvju izgatavošanas / atdarināšanas mēģinājumiem Latvijā pagaidām nav nekādu publikāciju.
Cita situācija valda ārzemēs, kur izgatavošana notiek diezgan plaši, tiesa – vairāk komerciāliem nolūkiem, kā eksperimenta nolūkos. Par izgatavošanu diezgan daudz informācijas tiek sniegts ne tikai specializētos rakstos, bet arī dažādās ar arheoloģisko rekonstrukciju saistītās mājas lapās.
Tā amatnieks / arheometalurgs Nīls Buridžs no Lielbritānijas publicējis salīdzinoši izvērstu bronzas cirvju un citu ieroču atliešanas raksturojumu, iekļaujot arī mazāk pazīstamas metodes un metodes, kuras pēc viņa domām varētu būt lietojuši bronzas laikmeta amatnieki, kuriem paticis savas metodes paturēt slepenas. Viņa izdalītās metodes ir ļoti interesantas, tiesa gan nav tām nav sniegts pietiekami plašs pamatojums.
Arī viņš runā par divpusējām māla veidnēm, divpusējām mālā veidnēm ar serdeni un zudušā vaska metodi, kas labi aprakstīta attiecībā uz Latvijas arheoloģisko materiālu.
Savā metožu aprakstā par šīm veidnēm, viņš izsaka dažas interesantas piebildes, kas varētu sniegt plašāku skatījumu arī uz Latvijas materiālu.
• Divpusējās māla veidnes. Par šo veidņu tipu Buridžs izskās, ka līdz ar prasmi radīt elegantus podus māla veidņu izgatavošana nesagādā lielu izaicinājumu. Varētu būt vienkārši iespiest māla pusītēs koka modeli un tad saspiest puses kopā. Grūtības šai gadījumā sagādā tās saturēt kopā apdedzinot – lai to panāktu senie amatnieki varētu būt apklājuši veidni ar mālu kam ir augsts grog? līmenis un liels dzīvnieku mēslu piejaukums sastāvs, lai novērstu saraušanos un plaisāšanu karsēšanas laikā. Visizstrādātākā metodes versija izmantota bronzas zobenu atliešanai. Visas veidnes jāapdedzina, un bronza jāielej, kad veidne ir tuva degšanas temperatūrai. Jābūt lielai liešanas atverei, kas darbojas kā rezervuārs un ierobežo saraušanos.
Īpatnēju šo veidņu adaptāciju viņš min no etnoloģiskiem novērojumiem Ganā, Āfrikā, kur šāda veidne sakombinēta kopā ar tīģeli. Interesanti, ka šai gadījumā pietiek tikai ar nepieciešamāko ekipējumu – diviem plakaniem kociņiem, lai paceltu veidni un turētu to uz leju. Metālam šādi ir mazāks kontakts ar atmosfēru, ir tīrāka liešana. Kad veidne ir salauzta, ir ļoti maz pierādījumu, ka tā bijusi savienota ar tīģeli.
• Serdes. Kā nākamo lielo attīstības soli Nīls Buridžs min māla serdes, kas ļauj liet lējumus ar tukšu vidu – šķēpu galus, uzmavas cirvjus, ragus. Tās izmantotas māla un vēlāk – akmens un bronzas veidnēm. Lai arī izskatās vienkārši, šī ir sarežģīta tehnoloģija.
• Zudušā vaska metode. Šī metode ir ļoti vienkārša un aprakstīta tieši tāpat, kā attiecībā uz Latvijas materiālu. Pēc Buridža, tā izmantota galvenokārt nelielu, plastisku figūriņu atliešanai.
Pārējās viņa izdalītās metodes aplūkotas paša arheolmetaluga izstrādātā hronoloģiskā secībā ar piebildi, ka praktiski visas saglabājas visa bronzas laikmeta garumā.
• Atvērtā akmens veidne. Agrākā metode, kurā forma vienkārši iegrebta akmenī. Eksistē ļoti nedaudzi piemēri – īpaši Īrijā, bet arī Britānijā. Īrijā tikuši izsekoti vairāki cirvji, kas atlieti šādā veidā.
Agrie vara cirvji ir bieži mazāk simetriski – šai gadījumā veidnei vispirms bija jātiek uzsildītai, lai iegūtu labāku rezultātu, un izklātai ar ogles putekļiem, lai reducētu gāzes absorbciju. Nesenāki arheometalurgi ir centušies cik iespējams veidni nosegt, lai iegūtu šādu rezultātu, bet rezultāti nav pārliecinoši.
• Divpusējās akmens veidnes. Šādas Eiropā konstatētas ļoti daudz. Metodes priekšrocība ir faktā, ka veidnes lietojamas atkārtoti. Tomēr jebkura nesakritība formā radītu katastrofu – lējums neatstātu veidni bez bojājumiem.
Bronzas lējēji pagātnē bija sasnieguši augstu meistarību veidņu izgatavošanā, kaut vai rūpīgi atlasot veidņu gatavošanai piemērotu akmeni – piem. smilšakmeni, steatītu, hlorīta-krīta slānekli, u.c..
Diezgan bieži formas iegūst noapaļota cilindra formu ar lejamo atveri platākajā galā – kad veidne uzkarsēta tā tiek ievietota atbilstošā caurumā baļķī. Lielākās akmens veidnes izmantotas t.s. rapieru (bronzas zobeni ar ļoti platu asmeni pie roktura un izteiktu smaili) liešanai un varētu būt pamats leģendai par karaļa Artūra leģendā minēto akmenī eosšo zobenu ekskaliburu.
• Bronzas veidne. Šie veidņu veids attīstās no akmens veidnēm, bet tās pilnībā neaizvieto. Ar tām strādājot, nepieciešama prasme izņemt lējumus, pirms tie saraujas. Buridžs apgalvo, ka tas savulaik novedis bronzas lējējus daudz tuvāk masu produkcijai, kā jebkad agrāk. Šīs veidnes izmantotas galvenokārt atkāpes un uzmavas cirvjiem, ko grūti izgatavot akmens veidnē. Veidnes visticamāk atlēja ar zudušā vaska metodi, vai izveidojot ap māla modeli.
• Krīta veidnes. Krīts, būdams mīksts, ir viegli grebjams, bet veidne viscaur jāžāvē un jāizkarsē. Šo metodi izmantojis Pīters Reinoldss. Krīts ātri sadalās un pēc kāda laika no tā nekas pāri nepaliek.
• Koka veidnes. Nīls Buridžs apgalvo, ka iespējams izmantot arī lejamveidnes, kas izgatavotas no koka. Tam jābūt viscaur izžuvušam un izklātam ar ogles putekļiem. Lējumi gan nav augstākās kvalitātes. Arī šī metode neatstātu aiz sevis pēdas.
Kopumā jāpiebilst, ka rietumvalstīs tieši bronzas kausēšana tiek ļoti popularizēta – salīdzinoši daudz norisinās dažādas radošās darbnīcas un apmācību programmas neprofesionāļiem, kas lielākoties saistītas ar zobeniem, arī cirvīšiem un rotām. Piemēram Veldendovnas arheoloģiskajā brīvdabas muzejā līdz šim notikuši bronzas uzmavas cirvju un bronzas rapieru gatavošanas radošā darbnīca, kur par samaksu var apgūt šo tehnoloģiju un izliet savu priekšmetu. Arī Nīderlandē Arheona parkā un Leires centrā Dānijā u.c. norisinās Living History projekti ar izglītojošu ievirzi. Visbeidzot, gribētāji šādus cirvjus var pasūtīt arī ar interneta starpniecību. Šai gadījumā diskutabls ir jautājums, vai šiem pasūtītajiem priekšmetiem nevajadzētu būt kādām iezīmēm, kas tomēr liecina par mūsdienu izgatavošanu, lai tos varētu atšķirt no oriģinālatradumiem.
Iekātojums:
Latvijas arheoloģiskajā literatūrā minētais iekātojuma veids visiem cirvjiem ir iestiprināšana zara kātā, papildus drošībai nostiprinot ar auklu. Šādi iekātoti iemalu, atkāpes un uzmavas cirvji sastopami visā literatūrā. Interesanti, ka neizdevās atrast nevienu piemēru, kur kāds būt vizualizējis iekātojumu arī Austrumbaltijas tipa kara cirvim.
Šī iekātojuma pirmavotu neizdevās atrast – visticamāk, ka tas ņemts no arheoloģiskajām paralēlēm un izejot no konstruktīvās loģikas.
Meklējot informāciju par cirvju iekātojuma veidiem, izdevās atrast vēl vienu variāciju, kuras piemērs redzams arī jau pieminētā N. Buridža rekonstrukciju vidū – uzmavas cirvis piesiets galā konstrukcijai, kas atgādina pagarinātu koka āmuru. Diemžēl autors nebija norādījis pēc kādām paralēlēm šis cirvis izgatavots. Tomēr, nerunājot par salīdzinoši neērto konstrukciju, jāpiezīmē, ka cirvja kāts acīmredzami izgatavots mūsdienu instrumentiem.
Par iekātojumam izmantoto koku Latvijā pētījumi nav veikti. Tikmēr ārzemēs norisinās strīdi – valda ideja, ka izmantots ozols, bet, piemēram, Robertss un Otavejs apgalvo, ka osis. Jāatzīst, ka koka šķirnes jautājums, šajā diskusijā nav no prioritāšu augšgalā esošajām problēmām, tomēr arī tas ir viens no līdz šim līdz galam neatbildētiem jautājumiem.
Lietojums.
Runājot par bronzas cirvjiem Latvijā un citur pasaulē, lielākās to izpratnes problēmas saistāmas tieši ar šo priekšmetu lietojumu.
Rezumējumu par pasaulē notikušo pētniecību, rakstā par bronzas ieroču funkcionālo analīzi devis Bens Kemphauzs. Viņš norāda, ka šī ir problēma visas pasaules pētniecībā. Atšķirībā no materiāla analīzes, tipoloģijas un citiem pētījumiem, ieroču funkcijas noskaidrošana eksperimentālā ceļā līdz salīdzinoši nesenam laikam nav aktuāla. Tomēr pēdējo 20 gadu laikā virkne pētnieku pievērsusies līdzšinējo uzskatu pārvērtēšanai un pārbaudei, izmantojot eksperimentus.
Kemphauss norāda, ka senākie eksperimenti varētu būt saistāmi ar 18. un 19. gadsimta antikvāriem-kolekcionāriem, kuri „vicinājuši bronzas zobenus savu respektablo muzeju mauriņos”, tomēr uz eksperimentiem balstīta analīze nākusi daudz vēlāk. Dažādu priekšmetu funkcijas tika lielākoties izvilktas no formālas analoģijas ar viduslaiku un renesanses ieročiem, kā rezultātā radās dažādās tipoloģijās, kuras joprojām ir lietošanā. Līdz 20. gadsimtam notikuši tikai daži eksperimenti, ieskaitot vienīgo dokumentēto eksperimentālo testu, kas noslēdzies ar pētnieka nāvi – pārāk stipri pūšot bronzas ragu no piepūles plīsa pētnieka asinsvads.
Arī 20. gadsimta pirmajā pusē un vidū, kamēr daži pētnieki bija ieinteresēti ekperimentālajās studijās un funkciju sapratnē, (P.Coles, Oakeshott) lielākā daļa bija aizņemti ar tipoloģiju, jautājumiem par izplatību, hronoloģiju, difūziju. Kā piemērus no pirmajiem nopietnajiem ieroču eksperimentētājiem var minēt Kolu un ieroču pētnieku Oukšotu.
Šī situācija ir krasā kontrastā ar atklājumiem, kas eksperimentālajā arheoloģijā notikuši, piemēram, krama, keramikas un akmens-metāla salīdzinājumu jomā.
Pēc Kemphausa rakstītā izriet, ka laikā, kad Eiropā parādījās t.s. Jaunā arheoloģija (20.gs. sešdesmitie gadi), pēkšņi parādījās liels daudzums dažādu pētījumu, kas saistīti ar Eiropas bronzas laikmetu – daļa no tiem saistīti ar Džonu Kolu (John Coles) – liela daļa pētījumu atsaucas uz viņu, runājot par bronzas ieroču funkcionālajām iespējām un pieņemot vai ieroči tika lietoti kaujā vai nē.
Tomēr izdarītie eksperimenti nemazināja paviršu pieņēmumu izdarīšanu, tā piemēram vēl Hardings uzskata ka bronzas zobeni ir nefunkcionāli, jo dažus pavicinot viņš secina ka ar tiem grūti iecirst. utt. Kemphauss norāda, ka labāk tā vietā lai brauktu uz konferenci būtu replikas izmantojuši uz zvēru liemeņiem un audumu, lai pārliecinātos.
Kemphauzs atzīmē, ka pēdējos gados jaunu pētnieku grupa (Brigford 1997, Malloy 2004, Roberts and Ottaway 2003) un vismaz viens jau atzīts pētnieks (Kristiansen 2002) ir kritiski pārvērtējuši dažus senāko funkcionālo analīžu rezultātus. Šie pārvērtējumi ir metodiski daudz precīzāki kā iepriekšējās analīzes, tomēr lēni izplatās literatūrā.
***
Latvijā ar funkciju eksperimentiem attiecībā uz bronzas laikmeta ieročiem neviens nav īpaši nodarbojies. Attiecībā uz Latvijas materiālu tas ir svarīgs jautājums, jo vēl arvien nav īstas skaidrības – cirvju ir maz, un tie ir mazi izmēros, tādēļ jautājums par to izmantošanu kaujā vai saimniecībā ir diskutējams. Lielāka to daļa arī atrasti depozītu sastāvā, vai netālu no ūdeņiem, tādēļ tos varētu interpretēt kā kulta priekšmetus. Rodas jautājums, vai cirvji tiešām ir tikai dekoratīvi – prestiža priekšmeti bez praktiskas funkcijas, vai arī tomēr bijuši kas vairāk. Bez tam, ievērojot lejamveidņu skaitu, kas ir pietiekami liels, arī cirvjiem būtu jābūt izgatavotiem krietni plašāk kā iespējams spriest pēc šībrīža atradumiem. Protams, jāpieļauj, ka, iespējams, tie vēlākos periodos pārkausēti.
Viens no mēģinājumiem rast atbildi uz šo jautājumu, ir 2003. gadā Robertsa un Otaveja pētījums par Īrijas uzmavas cirvjiem, kurā viņi pielāgoja kramiem izmantoto traseoloģijas analīzi arheometalurģijas gadījumiem. Pētnieki testēja cirvjus pret koka un metāla mērķem, lai atšķirtu dažādas lietojuma formas, salīdzinot rezultātus ar tiem cirvjiem, kas atrodas muzejos un noteiktu to lietojumu.
Robertsa un Otaveja pētījums ir salīdzinoši metodisks – lejamveidnes tika izgatavotas precīzi analizējot paraugus. Katrs cirvis tika pārbaudīts zem dažādiem gaismas avotiem 10x palielinājumā, mērīts, svērts, fotografēts un iezīmēts skalā. Tika radīta apzīmējumu sistēma iespējamām lietojuma pazīmēm – plaisas, iegriezumi utml. Cirvji tika izslēgti no pētījuma, ja pēc depozitēšanas korozija bija pārāk smaga, ja bija svarīgāka prioritāte, vai bija pamats ticēt, ka nospieduma noņemšana no cirvja radīs tam bojājumus. Pēc tam tika izmantots zobārstu nospiedumu materiāls, lai iegūtu katra cirvja precīzu kopiju. Šeit atzīmēts, ka tie paši robi u.c. pēdas, kas uz cirvjiem, tika konstatēti arī uz veidnēm, kas gan ir tikai loģiski.
Atzīmēts, ka analīzē izmantotas augstas izšķirtspējas fotogrāfijas, kuru lietojumā pierādīts, ka tajās esošās mikrošvīkas uz cirvjiem redzamas daudz labāk, kā vienkārši cirvi apskatot vizuāli.
Kemphauss atzīmē, ka šis darbs nav pilnīgs jaunums – tas pa lielai daļai balstīts uz Kienlena un Brigforda agrākiem pētījumiem, to nepublicētajos maģistra un doktora darbos. Agrākos pētījumos konstatētās mikrošvīkas Robertss un Otavejs tomēr uzskata par pārāk grūti identificējamām, lai varētu norādīt uz to, ka cirvjiem bijusi vairāk kā viena funkcija.
Kad bronzas cirvju galvas tika izlietas, pārbaudīja, vai kādas mikrošvīkas uz tām nav radušās jau liešanas laikā. Ar vienu cirvi četras stundas bez īpašām grūtībām tika cirstas jaunaudzes lazdas, cirvim pēdējā ciršanas stundā bija nepieciešama nelielu uzasināšana. Pēdas tika uzskicētas un salīdzinātas ar kolekciju, arī Braiforda pētījumu par ciršanu pret metālu – dažos cirvjos varēja atpazīt lietojumu pret koku vai metālu, kamēr liela daļa tā arī palika dažādi viegli lietotu vai dažādi intensīvi lietotu kategorijās.
Šāda veida trasoloģijas pētījumi varētu būt viens no veidiem, kā noskaidrot Latvijas materiāla lietojumu. Tiesa, Latvijas gadījumā būtu jāveic jauna, ar šiem pētījumiem nesaistīta analīze, jo Robertsa un Otaveja pētījums nesniedz atbildes uz šī materiāla jautājumiem.
Jau no šī pētījuma izriet vēl viens jautājums – ar ko asina cirvjus un kādas paliek pēdas pēc asināšanas. Arī analīzes veicēji saka, ka cirvji asināti, bet nesaka ar ko tas darīts.
Nederīgs Latvijas materiālam šai pētījumā ir karošanas funkcijas noskaidrošanas pētījums „metāls pret metālu”, jo Latvijas arheoloģiskajā materiālā nav zināmas bronzas bruņas vai vairogi, pret kuriem sitot cirvjus šīm pēdām rastiem. Rodas jautājums, vai uz cirvjiem varētu palikt pēdas no sitiena pret kauliem, ja ar tiem ticis iecirsts miesā.
Secinājumi.
Aplūkojot pat šādu, salīdzinoši šauru jautājumu, ir skaidri redzams, ka attiecībā uz Latvijas arheoloģisko materiālu eksperiments nav līdz šim bijis plaši pielietota metode dažādu neskaidru jautājumu noskaidrošanai, tomēr ārpus Latvijas līdz šim izdarītie pētījumi un izstrādātās metodoloģiskās labi piemērojami Latvijas materiālam, un rosina idejas jauniem pētījumiem.
Izmantotie avoti un literatūra:
1. http://1501bc.com – Bronze Age Living history in Netherlands
2. http://www.umha-aois.com – Īrijas bronzas laikmeta projekts
3. http://www.bronze-age-craft.com – amatnieka un arheolmetalurga Nīla Buridža kausēšanas metodes un rekonstrukcijas.
4. Graudonis, J. Agro metālu periods. Grām.: Bīrons, E., Mugurēvičs, Ē, Stubavs, Ā, Šnore, E.
5. Journal of World Anthropology: Occasional Papers: Volume III, Number I – Ben Kamphaus. Unswear and Functional Analysis of Bronze Weapons and Armor P.113 – 137.
6. Latvijas senākā vēsture. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2001.
7. Radiņš A. Ceļvedis Latvijas senvēsturē. Rīga: Zvaigzne ABC, 1996.
8. Vasks A. Tīģeļi un lejamveidnes Brikuļu nocietinātajā apmetnē. Arheoloģija un etnogrāfija, 1994, Nr. 17.
9. Vasks A. Ieroči un karošana bronzas laikmetā Latvijas teritorijā. Latvijas vēstures institūta žurnāls, 2007, Nr. 4.
10. (sast.). Latvijas PSR arheoloģija: rakstu krājums. Rīga: Zinātne, 1974.
Arheostudija 
Atbalsojums: Eksperimentu vasara (1. daļa) « Primitīvisti
Ievietotais raksts neatspoguļo pašu galveno:
1. Kādā veidā šie cirvji tika NOPULĒTI;
2. KĀ TIKA IZURBTI IDEĀLI APAĻI, CILINDRISKAS FORMAS PAREIZI CAURUMI.
Ķīļveida cirvjiem nebija kātcaurumu. Tos ievietoja kātā izveidotā atverē tieši.
Apmēram, kā šeit redzams: http://i.imgur.com/J6VwDxv.jpg
Atbalsojums: Bronzas cirvja slīpēšanas efektivitātes tests 2015. gada 16. jūlijs. | Arheostudija
Atbalsojums: Bronzas cirvja slīpēšanas efektivitātes tests 2015. gada 16. jūlijs. | Arheostudija