Par dažām kopīgām „vēstures rekonstrukcijas” un „melnās arheoloģijas” iezīmēm.
Nu jau kādu laiciņu darbojoties vēstures praktiskas izziņas laukā, ir nācies novērot ne vienu vien interesantu fenomenu un paradoksu. Viena no pēdējā laika atklāsmēm, pārejot sākotnējai kopā būšanas jūsmai, bija diezgan pārsteidzoša. Proti – ka ļaudīm, kas sevi pozicionē sabiedrībā kā vēstures pētnieki, rekonstruktori, pat eksperimentālās arheoloģijas piekritēji, vai seno amatu pratēji – varētu būt kas kopīgs ar arheologu un daudzu vēstures interesentu aprindās tik nicinātajam un nievājošajam apzīmējumam – „melnais arheologs”.
Neviens neiebildīs apgalvojumam, ka darbiem ir jānāk pirms vārdiem. Tas nozīmē, ka daloties ar savu pieredzi ar pārējo sabiedrību – popularizējot savas darbības (pētījumu, izziņas) augļus – dažādos “dzīvās vēstures” pasākumos un citur, tam būtu ir jānotiek pēc labākās sirdsapziņas, godīgi atdalot pieņēmumus no faktiem, vēlamo neuzdodot par esošo, ievērojot elementārus konstruktīvās loģikas principus. Visai spilgti tas iepaužas tādā jomā, kā komplektējot “seno” tērpu rekonstrukcijas. Diemzēl no arheoloģiskajiem atradumiem rekonstruēt uun izgatavot pilnībā mūsdienu prasībā atbilstošu (valkāšanai un lietošanai derīgu) tērpa vai bruņojuma komplektu iespējams tikai ļoti retos gadījumos.
Tā tas ir tādēļ, ka vienkārši liela daļa lietu gadsimtu laikā iznīkušas, vai arī nav attiecīgajā reģionā un laika posmā atrastas.
Līdz ar to ikviens rekonstrukciju veicējs būs saskāries ar problēmu, ka atsevišķi rekonstruēt kārotā komplekta elementi būs jāaizstāj ar analoģijām no tuvākiem vai tālākiem kaimiņiem un gadsimtiem.
Tā tas ir teorijā. Praksē gan notiek visai dažādi. Taisnības labad jāsaka, ka ir redzētas gan laba līmeņa, gan viduvējas, gan pabriesmīgas rekonstrukcijas, vai arī neticamas dažādu laikmetu – it kā pat samērā pareizi atdarinātu lietu savstarpējās kombinācijas.
Pārsvarā redzam tieši šo pēdējo fenomenu, ko varētu nodēvēt par “gadsimtu satikšanos”, kā piemēram, apakšā redzamajā attēlā, kur cīnās puiši, kuru bruņojums pats par sevi nav īpaši “nepareizs”, bet atsevišķi ņemot katra komplekta datējumu, šī starpība veidojas savi četri – pieci gadsimti.
Konkrētajā attēlā redzamā bruņu komplektu datējums varētu ietilpt (neiedziļinoties niansēs) visai plašā laika nogrieznī, laika posmā no kāda 7. – 8. līdz pat 14. gadsimtam. Vēl trakāk, ja pasākuma vadītājs vai paši dalībnieki komentējot skatītājiem paziņo, ka “šeit jūs redzat, kā cīnījās mūsu senči”, vai kaut ko tamlīdzīgu.
Protams, cepuri nost to vēstures entuziastu priekšā, kas mēģina “izgudrot paši savu velosipēdu” – tādējādi netieši pārstāvot vienu no vadošajām pieejām eksperimentālajā vēstures izziņā. Tad senlietas tiek atdarinātas balstoties uz savu pieredzi, neskaitāmiem mēģinājumiem, iespēju un pieejamās informācijas robežās, mēģināt saprast kā tie pagātnē varētu būt pielietoti.
Zinātniskā nozīme tam protams nekāda milzīgā nebūs, bet cilvēks rezultātā šādi būs ieguvis vismaz savu viedokli.
Tomēr diemžēl liela daļa šīs “living history”, jeb vēstures rekonstrukcijas kustībā iesaistījušos cilvēku pamatmotīvs, ir ne jau cēlais mērķis – vēsturiskās patiesības izziņa – bet gauži vienkārši iespēja piedalīties, iekļūt (negribas gan lietot žargonvārdus, bet visatbilstošākais šķiet būs „ietusēt”) tajos pašos festivālos.
Šajā gadījumā šo ļaužu personīgā pieredze un viedoklis vēstures izziņā kļūst sekundārs, vai pat īsti nekur neparādās vispār.
Visspilgtāk tas izpaužas komerciālā pieejā – cik tas maksā? Šeit pārsvarā ekipējums tiek pirkts, pasūtīts, nevis paša gatavots, attieksme pret to nereti ir arī virspusīga un pavirša.
Otrs aspekts saistās ar interesantu novērojumu, kas saistīts ar svešas pieredzes izmantošanas fenomenu, ignorējot pirmavotu studijas. Šī svešā cilvēka patiesība tiek pārņemta, balstoties pārsvarā uz autoritātes principu, piem., „ja jau tā dara …. (ievietot attiecīgo vārdu), tad jau arī es tā varu!”.
Reiz pat nācās sastapties ar pavisam galēji nihilistisku attieksmi, kas nokāva pavisam – “Nu es te zinies visu sev sapirkšu, bet tu, vēsturniek, tad man izdomāsi pamatojumu, kāpēc man tas viss eklektiskais lērums var būt mugurā vienā komplektā!” Apbrīnojami!
Un izglītība vai tās trūkums šeit nevar būt arguments. Bez šaubām, tā ir sava veida pievienotā vērtība, bet nebūt nav izšķirošais arguments – “mēs jau neesam vēsturnieki = mēs drīkstam taisīt / runāt aplamības.”
Ir taču redzēts gana daudz pozitīvu piemēru spējai radīt ļoti korektu pagātnes materiālu atspulgu, ko veikušie ļaudis nav ne doktori, ne maģistri un arī pat ne bakalauri vēstures nozarē, kādēļ būtu jāmeklē šādas atrunas? Acīmredzot jāsecina, ka kaut kas ir greizi motivācijā.
Jāsecina, ka izšķirošais šeit ir kaut kas cits – spēja iedziļināties aplūkojamā jautājumā sistemātiski un plānveidīgi, pretstatā selektīvai interesējošo (smukāko) lietiņu izlasīšanai (nereti izraujot tās ārpus jebkura vēstures konteksta).
Tik pat labi varam šāda līmeņa “rekonstrukciju” salīdzināt ar iepirkšanos lielveikalā un preču likšanu grozā. Savukārt pamatojums, kādēļ šīm lietām būtu jāatrodas kopā, jau tiek meklēts pēc tam. Un izšķirošais faktors šeit būs godīgums – pirmkārt jau pašam pret sevi – neizskaistināt, nepiedzejot to, kā nav bijis.
Īpaši spilgts piemērs šim apgalvojumam ir sabiedrības daļa, kas ar neveselīgu neatlaidību pārmēru aizraujas ar mūsdienu sabiedrībā samērā tabuizētu simboliku, proti vecajām labajām svastikām. Šī visnotaļ kolorītā (diemžēl arī nereti marginālā) sabiedrības daļa ik pa laikam, kādos pārprasta patriotisma uzplūdos sainteresējas par mūsu “varonīgo pagātni”, bet vienīgais senlietu atlases kritērijs ir pēc iespējas lielāks ugunskrustu daudzums uz attiecīgā priekšmeta. Reiz bijis pat gadījums, kad bez sirdsapziņas pārmetumiem kāds šāi tipa censonis bijis ar mieru atdarināt un valkāt gan sieviešu, un vīriešu rotas un piederumus, ka tik vairāk attiecīgo simbolu virsū.
Skološanās gudrās skolās, protams, spēju pieiet intereses objekta izpētei sistemātiski, metodiski un plānveidīgi, protams, var veicināt, tomēr tā var tikt arī attīstīta pietiekami uzturoties attiecīgā vidē, ja tāda vēlme to izkopt akurāt ir radusies.
Reiz, prātojot par visu šo, iešāvās prātā vairāki salīdzinājumi, kur viens no tiem ir saistīts ar dakteriem – iedomājieties, ka draugu grupa saģērbjas par ārstiem, sapērk vai pat paši izgatavo kādus ārstu instrumentiem līdzīgus priekšmetus, baltus ķitelīšus un gumijas cimdus, samācās savā leksikā lietot kādus speciālus terminus, uz izklaidējas savā starpā tajos runājot.
Ko savukārt dara tie, kas ir viņiem apkārt un īsti nezin, ka tā ir spēlēšanās? Vienā brīdī tie patiešām nodomā, ka vaaauuu, jāā, tie gan ir tik vareni un zinoši speciālisti!
Bet tad kādam cilvēkam pēkšņi paliek slikti un dabīgi, ka visi tagad gaida, kad viņam sniegs pirmo palīdzību. Bet te atskan teksts – „nē nu ko jūs, mēs jau neesam nekādi ārsti!” Šajā vietā nomainām vārdu „dakteris” ar „arheologs” un iegūsim patieso, ne visai iepriecinošo ainu arī šajā nozarē.
Gribot, negribot šajā vietā esam nonākuši pie secinājuma, ka ar tādiem principiem, kas balstīti uz primitīvu „patīk/nepatīk” attieksmi, vēstures interpretācijā (rekonstrukcijā) ir velkamas tiešas – viens pret viens – paralēles ar t.s. „melno arheoloģiju” praktiskajā arheoloģijā.
Kaut gan jau sen vairs nedzīvojam 19. gadsimtā, kad radās arheoloģijas zinātne un antikvāru-kolekcionāru posms tās attīstībā skaitās noiets, laiks kad arheoloģija saistījās ar dārgumu meklēšanu, vai pat to “medībām”, – Indianas Džonsa un Laras Kroftas tradīciju garā, tomēr dažādu apstākļu dēļ, bet galvenokārt samērā vienkāršās metālu meklēšanas ierīču pieejamības dēļ, brīžam rodas priekšstats, ka šis laikmets Latvijā ir atgriezies.
Diemžēl šajā bēdīgi slavenajā nodarbē darbojošies „speciālisti” nereti uzskata sevi par teju misionāriem, kas „izglābj” no „sapūšanas” zemē esošās arheoloģiskās senlietas, ko „ļaunie oficiālie arheologi” nez kāpēc nevīžo laikus izrakt un ka muzejos, lūk viss nodotais pazūd bez vēsts.
Tikai sapratne, ka jebko patvaļīgi izrokot, tiek iznīcināts tāds nespeciālistam grūti tverams jēdziens kā „arheoloģiskais konteksts” t.i. iet zudumā pilnīgi visa informācija, ko šis priekšmets varētu pastāstīt saistībā ar vidi, kurā tas atrodas, tiek izjaukta tā saistība ar citiem priekšmetiem, jo tiek saskatīta tikai priekšmeta materiālā vērtība, vai tās neparastums – „sak`, kaimiņu Koļa nokritīs aiz skaudības, jo viņam gan šitāda nav!”. Paskaidrošu – arheoloģiskie izrakumi ir destruktīva metode un vienreiz kaut ko izrokot un nefiksējot situācijas plānu, otrreiz to vairs nevar izdarīt. Tādēļ šobrīd pasaulē arvien vairāk izmanto nedestruktīvas pētniecības metodes, piemēram, t.s. ģeoradaru, kas ļauj iegūt priekšstatu par zemē esošām anomālijām, to pārveidojot grafiskā formā. Šādā veidā piemēram, tika izpētīta Haithabu – senā vikingu laikmeta pilsētveida apmetne Hedebija Zemeļvācijā – iegūstot priekšstatu pat par ielu tīklojumu, neiedurot zemē lāpstu nevenu reizi!
Tēlaini izsakoties, izrokot senlietu, „melnais arheologs” burtiski caururbj visas kultrūrslāņa kārtas, meklējot tikai viņaprāt, vērtīgus priekšmetus tirgum, vai kārtējo lepnumu savai retumu kolekcijai, būtībā izraujot no konteksta laukā priekšmetu, kas šajā brīdī no arheoloģiskās senlietas ar zinātnisku vērtību kļūst par bezvērtīgu grabulīti. Lieki pieminēt, ka šo ļaužu apziņā ir ļoti miglains priekšstats, kā vārdam „vērtība”, ar ko parasti tiek saprasta „materiālā vērtība”, var būt arī otrs variants „zinātniskā vērtība”, kas nebūt nav viens un tas pats.
Faktiski – „melnais arheologs” nedarbojoties uz zinātniskiem principiem (normāli izrakumiem būtu jānotiek noņemot kārtu pēc kārtas, kas parasti ir ilglaicīgs pasākums), bet rokot pēc iepirkšanās lielveikalā principa, ar katru lāpstas dūrienu, katru reizi, „izņemdams” senlietu no tās dabīgās vides, kurā tā gulējusi simtiem gadu, barbariski iznīcina vēsturi, tēlaini iztēlojoties – ik reizi izplēšot no vēl neuzrakstītas grāmatas pa lappusei, un līdz ar to neglābjami iznīcina visu INFORMĀCIJU, kas varētu būtiski papildināt mūsu zināšanas par pagātni.
Arheoloģija pēc pielietotajām metodēm ir ļoti tuva kriminālistikai, kur tikai kopaina – ikkatras senlietas atrašanās vieta, dziļums, kultūrslāņa kārta, kurā tā ir, tās korelācija ar citām senlietām slānī un ārpus tā, kā arī pat augsnē esošo putekšņu analīzes var sniegt ziņas par augu valsti šajā reģionā pagātnē, organikas paliekas ļauj pielietot radioaktīvā oglekļa metodi datēšanai, kas kopumā var sniegt daudz pilnīgāku ainu par pagātnes notikumiem un procesiem.
Savukārt brutāli izrokot vienkārši bedri, tiek izārdīts pilnīgi viss. Atsevišķos pieminekļos pēc mantraču darbošanās ik pa laikam var redzēt, ka „nevērtīgākie” atradumi turpat tikuši izbērti.
Tāpat nav nozīmes vai senlieta ir vai nav savrupatradums (tiek pausts uzskats, ka lasīt „mantas” uzartā laukā esot mazāk „grēcīgi”, nekā kā „līst senkapos”, kas gan daudziem netraucē to darīt). Tieši pēc šādiem savrupatradumiem tos kartografējot, var atpazīt senos tirdzniecības ceļus, to virzienus un vietas, varas centrus, kauju vietas u.c.
Lieki atgādināt, ka šeit jau sākas problēmas likuma priekšā un par laimi „pirmās bezdelīgas” jau ir atlidojušas, kad Ādažu pusē municipālā policija pirms pāris nedēļām aizturēja divus šādus „pagātnes mīļotājus” ar visiem lietiskajiem pierādījumiem.
Kamēr Latvijā šī nozare nebūs pilnībā reglamentēta ar likumu un muzeji to ierobežoto materiālo iespēju dēļ spēs atpirkt no entuziastiem viņu vismaz zinātniski nozīmīgākos atradumus, plaisa šo jomu starpā nemazināsies. Kaut gan pasaulē ir daudz pozitīvu piemēru šādai sadarbībai amatieru un pētnieku starpā. Tālab aicinu visus pilsoņus būt apzinīgiem un ja redzat aizdomīgs vīrus rosāmies pa jūsu vai kaimiņa īpašumu ar metālmeklētājiem rokās, nenoslinkojiet un paziņojiet to kārtības sargāšanas iestādēm!
Savukārt mūsu valstsvīri pirms vēlēšanām varētu labi paspīdēt sabiedrības priekšā, pieņemot jau pirms vairākiem gadiem iesniegtās izmaiņas pieminekļu aizsardzības likumdošanā, kas daudz vairāk ierobežotu mūsu pagātnes iznīcināšanu.
Ķeza tāda, ka lai varētu „legāli” rakt nepieciešams studēt vairākus gadus, un arī tad netiek iegūta atļauja uz patstāvīgiem izrakumiem, kas jāpierāda sākumā kopā ar kādu pieredzējušu arheologu. Protams, ka vieglāk ir sagādāt instrumentu un iet rakt.
Šeit diemžēl izšķirošais faktors ir katra konkrētā cilvēka materiālās iespējas iegādāties minēto rīku – tas pats ir arī vēstures rekonstrukcijā, ka nav jābūt speciālistam, lai tajā darbotos, diemžēl visu nosaka maka biezums, vēlme paspīdēt citu cilvēku priekšā, nevis izglītības, vai iedzimtās paškritikas un atbildības līmenis, gan pret pagātni, gan to, kādu to ieraudzīs nākamās paaudzes!
Izmantotie attēlu un iedvesmas avoti:
1) http://www.cartoonstock.com/directory/p/playing_doctors.asp
2) http://www.delfi.lv
3) http://www.kernave.org/archeo_en.htm
4) http://illicit-cultural-property.blogspot.com/2009/02/nighthawking-report-published-illegal.html
5) http://www.chrisrue.com/funcave/graphics/indianajones.jpg
6) http://www.zz.lv/resources/news/500x331x331x500/20070811213620-IMG_7409.JPG
Arheostudija 
Kā tavā teorijā iekļaujas fakts, ka ir senvēstures klubi(Ugunszīme), kuri aktīvi aģitē pret melno arheoloģiju?
Valdi – runa ir par attieksmi, kam jābūt godīgai un tādai, kur tu neiztaisies labāks nekā esi. Zems iekšējās paškritikas līmenis to veicina – ir gana daudz redzēti ļaudis, kas jo mazāk zin, jo vairāk lien visiem pa priekšu ar gudriem tekstiem.
Vēsturniekiem ir tā – jo vairāk uzzini, jo mazāk saproti un palielinoties zināmā aplim nezināmā “jūrā”, vienlaikus pieaug tā saskares robeža, kur tu ieraugi cik patiesībā daudz tu nezini. Jo mazāks šis zināmā aplītis, jo gudrāks un foršāks pats sev liecies. Tāpēc tie, kas šo apli palielinājuši, nez kāpēc atturas no kategoriskiem un pārspīlēti “populārzinātniskiem” apgalvojumiem un runā tad, kad patiešām ir pārliecināti par sacīto.
Visos gadījumos – gan sliktas rekonstrukcijas veicējs (kas sagudrojis sev fantastiskus pamatojumus), gan kārtējais svastiku mīlis, kam vienīgais kritērijs ir daudz daudz daudz ugunskrustu visās malās, gan “melnais racējs” (kas savā prātā “glābj” senlietas) ir vieglā ceļa gājēji vēstures “izpētē”, kas dzilākajā būtībā ļauj vilkt vienlīdzības zīmi starp šiem visiem.
Par nolūkiem – ar tiem ceļš kaut kur bija bruģēts.
Par to arī ir šis stāsts.
Es ļoti atvainojos, tomēr nesaprotu kas tad īsti ir kopīgs rekonstruktoriem un visiem pārējiem Jūsu minētajiem ļaudīm ar “melnajaiem arheologiem”. Interese par vēsturi?
Nu ja ņemam pavisam dziļi, tad kopīga ir vēlme dikti pucēties un lielīties. Vieni lielās ar ugunskrustainām aprocēm, citi ar pašu saraktām saktām, cti atkal ar no puseiropas sakompilētiem “senlatviešu” ;) bruņu komplektiem.
tiem, kas rok- noderētu arī šis links – http://www.mil.lv/lv/Aktualitates/Tavai_drosibai/SPB.aspx
Ir bijuši gadījumi…..
Cik dziļi darbojas detektors? – 25cm, nu ,maksimāli 30cm, un tad kurā vietā Latvijā kultūrslānis ir 25-30 cm dziļummā? kur? Šajā dziļumā visa Latvija vēl padomju intensīvās lauksaimniecības laikos ir pārarta desmitiem reižu. Nu labi, pieņemsim: “„melnais arheologs” burtiski caururbj visas kultrūrslāņa kārtas, meklējot tikai viņaprāt, vērtīgus priekšmetus tirgum”, tad kādi ir šie vērtīgie priekšmeti tirgum? korodējis, nenosakāmas formas un veida bronzas gabals? sarūsējus dzelzs pikucis? māla lauska?..,jāsaka : šausmīgi vērtīgi priekšmeti tirgum! (Nu nav Latvija zemē paslēptu Templiešu dārgumu, nav!)… Vai arī: norūsējušu otrā pasaules kara karēvja ķivere, karote, vai K98 durklis?….nu tad neko: tiešām vērtīgi priekšmeti arheologam!
Redz, mums ir drusku atšķirīgas izpratnes par vērtības jēdzienu. Arheologam lielākā vērtība ir informācija, ko šis priekšmets var sniegt, ne jau paša priekšmeta tirgus vērtība.
Arheoloģija ir ļoti līdzīga kriminālistikai – ja daļa no liecībām tiek sajaukta, vai tiek izlasīta ‘vērtīgākā’ daļa, konteksts neizbēgami ir iznīcināts un varbūt pat smukais un unikālais priekšmets kļūst bezvērtīgs grabulītis.
Jā – bieži vien no vienas necilas lauskas ir pietiekami, lai mainītu pieminekļa hronoloģiju vai mainītu uzskatus par kādām etniskajām robežām u.c.! Diemžēl gan muzeju, gan Latvijas Valsts pieminekļu aizsardzības inspekcijas rīcībā ir liecības, ka pēc mantraču darbošanās paliek neizraktas bedres, kuru malās mētājas ‘nevērtīgākie’ atradumi. Kā arī ne jau visi ir pietiekami godprātīgi un staigā tikai gar upju krastiem un lasa izskaloto, diemžēl ir redzēti pat veseli rotu u.c. senlietu komplekti no senkapiem.