Linga un loks: seno distances ieroču atdzimšana
Viens no pirmajiem cilvēka darbarīkiem un ieročiem cīņā par izdzīvošanu bija akmens. Tomēr nevienam nav šaubu, ka vislabākā no visām cīņām, vienalga vai tā notiek par medījumu, vai ar izsalkušu kaimiņu ņamņam cilts sirotāju, ir tāda, kas beidzas jau pa gabalu, pirms nonākšanas līdz gauži bīstamajai tuvcīņai. Un šeit lieti noderēja trāpīgi mests ikviens pie rokas esošs priekšmets. Protams, laika gaitā radās iespēja izmēģināt dažādus priekšmetus un tika secināts, ka daži no tiem lido labāk, bet daži tomēr izmantojami savādāk. Neviens nepateiks, kurā brīdī, kam un kāpēc radās ideja akmens oli ielikt auduma vai ādas cilpā, pāris reizes savicināt ap galvu un palaist brīvo galu vaļā pretinieka virzienā. Jebkurā gadījumā, linga kā ierocis mūsdienu cilvēkam vislabāk zināma no Vecās Derības sižeta par Dāvida cīņu ar Goliātu, kad šķietami nelīdzvērtīgu cīņas iznākumu izšķīra viens precīzs trāpījums.
To, ka šis linga nav mainījusies neskaitāmu gadsimtu garumā lieliski ilustrē dažādas Bībeles versijas, kur atveidota šī cīņa. Lielākoties mākslinieks zīmējis Goliātu sava laikmeta labākajās bruņās, jo tam nav ne mazākā nojausma, kādas tās bijušas stāsta rašanās laikā – apmēram 1000 gadu pirms Kristus dzimšanas. Toties Dāvids ar savu lingu vienmēr būs attēlots maksimāli vienkāršs.
Arī mūsdienās dažkārt šo vienkāršo ‘rokas pagarinājumu’ izmanto dažādu masu nekārtību un protestu dalībnieki, kas reizēm robežojas ar, maigi izsakoties, diezgan lielu neapdomību.Tomēr ja paveicas, kāds varbūt arī trāpa.
Viens no lingas efektivitātes noslēpumiem ir tās izgatavošanas vienkāršība. Dažādās kultūrās atšķiras tikai tās noformējuma nianses un akmens mešanas tehnikas.
Savukārt šaujamloka ieviešanās uzskatāma par sava laikmeta īsteni revolucionāru notikumu, jo ļāva ar daudz lielāku precizitāti raidīt mērķī. Sagatavošanās ‘primitīvajai’ lokšaušanai sastāv no daudz dažādiem etapiem un lai nokļūtu līdz izpratnei par šo plašo jomu, šajās brīvdienās mūsu primitīvo iemaņu apguves grupas dalībnieki mācījāmies apgūt bultu kātu taisnošanu, kā izgatavot un pareizi pietiprināt bultas apspalvojumu un uzgaļa iekātošanas elementus.
-
- Bultu kātu sagataves
-
- Uzgaļa gropes izveidošana ar krama šķilu bultas kātā
-
- Apspalvojuma stiprināšana
-
- Gatavā ‘produkcija’
Attēlu avoti:
1. http://www.heritage-print.com/image/david-and-goliath-c1130_1226540.jpg
2. http://www.motifake.com/image/demotivational-poster/0801/david-vs-goliath-demotivational-poster-1200166009.jpg
Arheostudija 
Atbalsojums: Projekts “Akmens laikmets” | Primitīvisti
Vai tiešām bultu kātiem nav jābūt taisnākiem, lai nodrošinātu lidojumu? Un aizdomas arada arī diegs ar kuru apspalvojums ir pievienots bultas kātam. Ir bijusi mazliet darīšana ar lokšaušanu, tādēļ gribētos precizēt, lai netiek maldināta publika. protams, ja jums pārbaudot praksē šis bultas lido precīzi, būtu tikai priecīga par to pārliecināties.
Cik no Latvijas lokšāvējiem paši pilnībā taisa savas bultas? Cik nācies ar šiem jautājumiem iepriekš saskarties, lielākoties jau ekipējums tiek pirkts. Īpaši lielā cieņā esot griezumā apaļās celtniecībā izmantojamās koka līstītes :) Katrā ziņā ar prieku informēsim par rezultātiem!
Rīkošanās ar šāda veida lingām man vienmēr šķitusi pārāk sarežģīta.
Lai gan, redzot, kā tās vēl mūsdienās Tuvo Austrumu apgabalā lieto gani, jāsecina, ka ietrenētā rokā tas ir visai nāvīgs rīks.
Bērnībā taisīju cita veida lingas – no kārts. Parasti ar nelielu žārkli galā akmens ērtākai novietošanai un auklas cilpas, kuru metiena brīdī palaiž vaļā. Līdzīga principa lingas redzētas arī viduslaiku ikonogrāfijā (skat., piemēram Indriķa Hronikas 1993. gada izdevuma 374., 409. lpp) , tikai, šķiet, akmeni turošā cilpa tur netiek pievilkta un metot atlaista. Tikpat labi metamo akmeni var vienkārši iespraust kārts iešķeltajā galā (bērnībā par munīciju lietojot ābolus, tos vienkārši uz kārts uzsprauda :) ).
Minētajā hronikas komentārā tiek lietots apzīmējums “metamnūjas”, ar kuru laika gaitā saprasts gan “nūjas, ar kurām met” (līdzīgi kā iepriekšminētos piemēros), gan “nūjas, kuras met” (kādā no “Baltijas Saules” bugurtiem)
Pēc šāda pat principa nūja kā rokas pagarinājums tālākai mešanai kalpojušas arī metamnūjas šķēpu tālākai un spēcīgākai raidīšanai.
Zini, ja piešaujas, daži mešanas veidi strādā tīri labi. Cits jautājums ir precizitāte, kas nāk ar laiku :D Metamnūju jautājumā sliecos domāt, ka tie neapšaubāmi būs drīzāk akmeņu metamie rīki ar cilpu. Akmeņus var salasīt daudz kur, bet cik tādas nūjas daudz ir reāli izstaipīt līdzi kādās militārās aktivitātēs. Starp citu arī metamie šķēpi lido daudz labāk, ja to galā aptin auklu kur viens tās gals paliek rokā, bet otrs tā viltīgi aptīts ap kāta galu un metot tas atritinās un iegriež šķēpu un piedod metienam krietni lielāku jaudu.
Atceros, ka pirms nu jau vairākiem gadiem LTV sižetā par “Baltijas Sauli” tika rādīti bugurta skati, kuros “krustneši” tika apmētāti ar kautkādiem mietiem. Rīkotāji skaidroja, ka tādu cīnīšanās veidu piemin Indriķa hronika.
Te acīmredzot domātas iepriekšpiesauktās metamnūjas.
“To pamanījuši, lietuvji uz saviem ātrajiem zirgiem ielenca viņus no visām pusēm un, kā raduši, joņoja šurp turp, te bēgdami projām, te vajādami, un ļoti daudzus ievainoja ar saviem šķēpiem un metamnūjām.” (XII :2)
Mugurēvics savos komentāros šīs metamnūjas gan skaidro līdzīgi Tev. Un, ņemot vērā citās hronikas vietās pieminētās apmētāšanas ar akmeņiem, tas ir ticamāks skaidrojums.
Tā kā minētā “Baltijas Saules” epizode ir spilgts piemērs dzīvās vēstures pārstāvju fantāzijai.
Kas attiecas uz šķēpu metamnūjām, vienīgās ziņas par Latvijas teritoriju, ko nācies lasīt, ir kāds neliels rakstiņš par šķēpiem akmens laikmetā vienā no paseniem “Dabas un Vēstures kalendāriem”. Bet pirms dažām dienām vienā no populārzinātniskajiem kanāliem rādīja eksperimentu par to, vai indiāņi, ar šāda veida rīkiem metot sķēpus (ar krama uzgaļiem), varēja caururbt pirmo kolonistu krūšu bruņas. nekas nesanāca.
Iesaku bultad taisīt no lazdas, ja paveicas tad var atrast lazdas zarus tiks taisnu kā apaļlīstes.