Baltijas eksperimentālās arheoloģijas vasaras skola 2016: atskats uz galvenajiem rezultātiem

Šogad jau trešo gadu Āraišu arheoloģiskajā muzejparkā ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu, notika eksperimentālās arheoloģijas nometne – vasaras skola. Tai notikt palīdzēja Latvijas Nacionālais vēstures muzejs un Latvijas Universitāte.

Šogad dažādās projekta stadijās iesaistījās jau teju 25 dalībnieki, bet pašā nometnē piedalījās jau 12 dalībnieku. Katru gadu mazliet cenšoties pamainīt formātu, galvenā doma visus gadus tomēr ir saglabājusies samērā līdzīga – projekts sākas ar teorētisko sagatavošanos daļu (muzeja apmeklējums, lekcijas, īpaši svarīgi tas ir arheoloģijas bakalaura programmas studentiem, kam vairākas reizes tā ir bijusi arī lauka darbu prakse), tad seko neliels praktisks ievads atsevišķās senā cilvēka ikdienas prasmēs, galvenokārt apgūstot dažādu dabas materiālu īpašības un vienkāršāko sena cilvēka ikdienā nepieciešamo lietu izgatavošanas pamatus.

Šogad sadatavošanās fāzei tika pievērsta daudz lielāka uzmanība, kā iepriekšējos gados – notika vairākas tikšanās, kur tika apgūta vaska modeļu veidošana bronzas lējumiem un tika novadīts arī seminārs brīvdabā – sadarbībā ar biedrību Latvijas Arheoklubs tās zemes gabalā Lucavsalā, kur jau pavasarī notika ievads krama apstrādē un bronzas kausēšanas un liešanas meistarklase.

Pēc tam jau vasarā, parasti tas ir jūlijs, seko dzīve vienu nedēļu daļējos lauka apstākļos un apgūtā izmēģināšana praksē jaunajos apstākļos. Kā zināms, mūsdienu lietas strikti aizliegtas netiek (tāpat arī tārpus survival un bushcraft stilā neviens ēst nespiež, protams, ja pats dalībnieks nevēlas to izmēģināt).

Dzīve nometnē notiek mūsdienu lietas pamazām aizstājot ar pašu izgatavotajām, bet vienlaikus arī pašreflektējot par izkāpšanu no šodienas cilvēka prāta un intelektuālās bagāžas, ko mēs katrs atnesam jau līdzi uz nometni un mēģinot saprast – vai tas traucē, vai palīdz labāk saprast mūsu arheoloģisko pagātni un to, vai plānojot un veicot arheoloģisku eksperimentu, (un jebkuru pētījumu), vispār ir iespējams abstrahēties no mūžīgā objekts-subjekts duālisma lamatām un to, cik liela nozīme ir personīgajai pieredzei.

Tā kā galvenā mērķauditorija jau kopš 2013. gada šim projektam bija pamatā LU VFF un HZF arheoloģijas un antropoloģijas studenti, kam tā lielākoties bija prakse un treniņš lauka pētījumā, tad programma pamatā bija orientēta uz viņiem, lai nedēļas laikā pagūtu aplūkotu galvenos materiālus, kas tika izmantoti ikdienas lietu un rīku gatavošanā un saprastu tam nepieciešamo prasmju komplektu un kas no tā parādās arheoloģiskajā materiālā. Tāpat ir svarīgi pašiem “uz savas ādas” izmēģināt saprast, kur un vai veicamajā paslēpies kāds jautājums, uz kura pamata varbūt ar laiku var formulēt arī zinātnisku / arheoloģisku eksperimentu.

Tāpat liels prieks par antropoloģijas studentiem, kas visus gadus arī ir bijuši klāt, mācoties un bagātinoties no arheologu vidē notiekošā, un redzot, kā tad tā materiālā kultūra rodas, veidojas, izzūd un pēcāk top pētīta un kā top interpretētas tās paliekas.

Faktiski, ja ņem strikti pēc teorijas, tad šādas prasmju lietas ir vairāk tieši eksperienciālā (uz pieredzi balstītā), varbūt uzreiz ne gluži daudz pieminētā eksperimentālā arheoloģija. Daži to darbošanās stadiju sauc par arheotehnikām, vai primitive skills lietu. Jo lai praktiski amatnieciskajam aspektam būt klāt arī zinātniskums, tad darāmajam / atveidojamajam tomēr ir jābūt balstītam konkrētā arheoloģiskajos izrakumos iegūtā materiālā, par kura interpretāciju tad nu ir radies kāds jautājums, ko var lūkot atbildēt, veicot eksperimentu sēriju. Tomēr bez šīs fāzes – neviens zinātnieks nav uzreiz prasmīgs un pieredzējis amatnieks – galamērķi sasniegt iespējams nav. Arheoloģiska eksperimenta rezultāts jebkurā gadījumā būs dati un informācija kas ļaus iespēju uzdot jaunus, dziļākus jautājumus.  Nav runa par to, cik un kādus podus uztaisījāt, kurpes uzšuvāt, cik karotes izgrebāt, pat to, cik mājas un kuģus uzbūvējāt, nedz arī par to, cik kvalitatīvi (autentiski) to paveicāt, bet to, ko tad īsti caur šo darbību sapratāt vai iemācījāties. Tomēr arī bez praktiskām pamatiemaņām teorētiskās lietas arī ne vienmēr būs precīzas.

Arī šogad vasaras skolas dalībnieki mitinājās Āraišu arheoloģiskā muzejparka teritorijā, t.s. Meitu salā esošajā bronzas laikmeta namiņā un teritorijā ap to.

Šogad radās iespēja vasaras skolai piesaistīt arī papildus lektorus – paldies Ivo Dinsbergam, Virgīnijai Rimkutei (Virginija Rimkutė), Gvido Slaham (Gvidas Slach) un Līgai Zariņai!

Vairākas no aplūkojamajām tēmām šogad būtiski padziļinājām. Lieti noderēja biologa Ivo Dinsberga meistarklase par Āraišu ezera krastā augošajiem augiem un to, kādas dzīvnieku daļas kur un kā labāk izmantojamas praktiski.

Lieti noderēja Viļņas Universitātes doktorantes Virginijas Rimkutes vadītā praktiskā nodarbība par augu izmantošanu dažādu pinumu un auklu gatavošanā aizvēsturē, tālajā laikā vēl pirms tekstīliju rašanās; dalībniekiem bija iespēja iemēģināt kaņepāja pinuma apģērba elementus, mācījāmies arī vienu no arhaiskākajām auklu gatavošanas tehnikām – vīšanu ar kāšiem.

 

Šogad jau daudz padziļinātākā līmenī nometnes dalībnieki ieguva izpratni par krama veidošanos un atrašanās apstākļiem kā arī tā  praktisko apstrādi projektā pateicoties Klaipēdas universitātes doktoranta Gvidas Slach stāstījumam un praktiskajām nodarbībām un dr.geol. Līgas Zariņas stāstījumam un skaidrojumam.

Tāpat vasaras skolā tās autora vadībā notika māla trauku veidošana un koka trauku izgatavošana ar izdedzināšanu, uguns ieguves mēģinājumi un virvju vīšanas nodarbība, izmantojot viduslaikiem raksturīgo virvju vīšanas ierīci.

Koka trauku dedzināšana šogad atkal notika izmantojot kontrolēto dedzināšanu, apstrādājot koka sagatavi ar māliem, kas būtiski ļāva paātrināt kopīgo procesu, tomēr gala apstrāde tika veikta pamatā izmantojot jau 2013. gadā iesākto tradīciju, izmantojot salmiņu un gaisa pūsmu.

Pēc praktiskās nometnes Āraišu muzejparkā, kur pie mums viesojās arī Vidzemes TV  (skatīt TV sižetu zemāk), kā arī, sadarbībā ar biedrību Latvijas Arheoklubs, augustā un septembrī organizējām vēl vairākus pēcpasākumus, kur vienā no tiem tika veiks vēl viens bronzas kausējums un vienpusējā veidnē izliets bronzas cirvītis.

Katrā ziņā – lai arī kādas izmaiņas, iespējams, nākotnē skartu Āraišu arheoloģisko muzejparku, ir skaidrs, ka mūsu veiktais izglītojošais darbs ar to neapstāsies un sadarbība ar Latvijas Universitāti un Latvijas Nacionālo vēstures muzeju tādā vai citā formā turpināsies un cerams, laika gaitā vasaras skola kļūs vēl plašāka un starptautiskāka.

Uz tikšanos nākamgad!