Arheostudija

Blogs par eksperimentālo arheoloģiju, vēsturi un dabu.

Daži seno apkures ierīču vēstures izpētes aspekti: dzelzs laikmeta krāsns eksperimentālās veidošanas pieredze

Siltuma saglabāšana ir būtiska cilvēka izdzīvošanai un komforta nodrošināšanai. Vienmērīgas ķermeņa temperatūras uzturēšana, kā arī pārtikas gatavošana ir viena no cilvēka pamatvajadzībām. Tādēļ jau ar akmens laikmetu iespējams izsekot dažādiem ar apkuri saistītiem veidojumiem. Uguns iegūšana ir viena no senākajām prasmēm, kas ļāva cilvēkam kļūt par to, kas viņš ir tagad.

Senākais veids, kā sasildīties un izgatavot pārtiku ir ugunskurs. Šeit nepakavēsimies pie jautājuma par uguns iekuršanas veidiem, tā ir atsevišķas sarunas vērta tēma.

Senākajās konstatētajās dzīvesvietās Latvijā – vēlajā paleolītā – ar retiem izņēmumiem konstatētas pavardu vietas. Nav šaubu, ka tas ir īpašas arheoloģiskās veiksmes gadījums, lai līdz mūsdienām nokļūtu jebkādas liecības par tik tālu senatni, īpaši, ņemot vērā, ka šī laika apmetnes ir īslaicīgas apmešanās vietas, kas parasti neatstāj pamatīgākas uzturēšanās pēdas. Šādas apmetnes ir konstatētas Salaspils apkārtnē un Lielupes baseinā.

Mezolītā pamatā apdzīvoja ezeru un upju krastus, veidojās stabilākas apmetnes. Joprojām dominējošais bija atklātais pavards.

Neolītā labi pētītas ir vidējā neolīta apmetne Sārnatē, kur konstatētas īpaši interesantas liecības par uguns kuršanu. Purvainajā apmetnes vietā bija svarīgi saglabāt stabilu pamatu ugunskura vietai, tādēļ no koku mizām tika veidoti īpaši pavardu pamatnes, kas pamazām iegrima kūdras slānī, bet mītnes iemītnieki veidoja jaunu līmeni – rezultātā saglabājās pat vairāki šādi slāņi.

Akmens laikmeta beigās, pārejot uz vietsēdību un ražotājsaimniecībai aizstājot mednieku – vācēju saimniecību, īpaši mūsu platuma grādos, kur ziemas ir visai aukstas, visticamāk, ātri radās nepieciešamība veidot nopietnākus apkures risinājumus. Bronzas laikmetā izveidojās patstāvīga dzīve nocietinātās apmetnēs. To apsildīšanai neapšaubāmi izmantoja pavardus. Nav šaubu, ka siltuma saglabāšanai arī šajā laikmetā tika pievērsta plaša uzmanība. Galvenās pētītās šī laika dzīvesvietas ir Brikuļos, Mūkukalnā, Klaņģukalnā Ķivutkalnā u.c. Tur ēkas bija jau pamatīgākas un iekšā arī ar akmeņiem aplikti pavardi. Tajos gatavoja gan pārtiku gan izmantoja amatniecības vajadzībām.

Akmeņu pavarda rekonstrukcija Āraišu arheoloģiskajā muzejparkā bronzas laikmeta namiņā (2009. gads)

Savukārt, dzelzs laikmetā parādās jau pirmās akmeņu krāvuma krāsnis, kādas labi pētītas izrakumos Ķentes kalnā un tiek datēta ar vidējo dzelzs laikmetu.

Vēlajā dzelzs laikmetā ieviesās jauns apkures veids – krāsnis ar māla velvi. Jāatzīmē, ka šajā laikā pastāv visi iepriekš aprakstītie apkures veidi.

Labi saglabājušās un izrakumos pētītas ir krāņņu un pavardu vietas no pētījumiem Jersikā, Daugmalē, Talsos, Mežotnē, Tērvetē.

Sākot nodarboties ar vēstures praktisku izziņu (dzīvā vēsture, dažkārt saukta par living history vai rekonstrukciju), vairākas vasaras tika organizētas „dzīvās vēstures” nometnes, kurās organizēju šādu māla krāsns izgatavošanu.

Pasaulē šādi mēģinājumi notikuši ļoti plaši, tomēr šajā gadījumā kā izšķirošais faktors bija dalībnieku mācīšanās un personiskās praktiskās pieredzes gūšana šādu konstrukciju veidošanā. Jāsaka, ka šī raksta autoram vienīgajam no dalībniekiem tobrīd  bija iepriekšēja ne-amatieriska pieredze (gan ne pārāk ilglaicīga) darbojoties ar keramiku.

Šajā rakstā tika apkopoti vērojumi, kas veikti ilgākā laikā, bez mērierīču izmantošanas, jo sākotnējais mērķis, izgatavojot šos atdarinājumus, bija iemācīties to izgatavošanu, tos prakti ski lietot siltuma iegūšanai un pārtikas gatavošanai. Vidēji būves darbos dažādos etapos piedalījās 3 – 4 cilvēki (akmeņu un mālu sagāde, mālu mīcīšana, pinuma izgatavošana un pārklāšana ar māliem). Sākumā tika izmantoti tīri devona māli ar nelielu smalku gaišu kvarca smilšu piejaukumu.  Konstruējot krāsni, tās pamatā tika likts akmeņu pusloks, tad no klūgām un sīkiem zariņiem nopīts velves karkass, kas tika pārklāts ar 10 cm biezu māla kārtu. Krāsns tika atstāta žāvēties un 3 – 4 dienā tika pirmo reizi uzmanīgi izdedzinātas.

Vairāku gadu laikā tika uzbūvētas vairākas šādas krāsnis. Kopumā ar krāsns rekonstrukcijām un interpretācijām darbojāmies laikā no 2006. līdz 1009. gadam.

Pirmā krāsniņa (2006) tika izmantota samērā īsu laiku. Galveno problēmu radīja tās izturības palielināšana, jo tā atradās zem klajas debess un bija nepieciešams ievērojams malkas daudzums, lai to apdedzinātu arī no ārpuses. Līdz ar to, laika trūkuma dēļ tā neizdega pilnībā. Šī krāsns gāja bojā gāja bojā nokrišņu iedarbības rezultātā nometnē nedzīvojot visu gadu vai ilgāku laika posmu. Pirmajā galerijā redzama tās gatavošana 2006. gada jūnijā.

Tā paša gada vasaras beigās šī krāsniņa tika pielabota un atjaunināta. Tā kā tā nebija izdegusi pilnībā, papildus mālu materiāls samērā labi sakļāvās ar jau izmantoto.


Trešā krāsniņas versija uz pirmās pamatiem uzcelta 2007. gadā to papildinot ar papildus akmeņu krāvumu. Bija ļoti pamācoši vērot, kā māla kārtā bija nospiedušies karkasu veidojošo koka pinumu un pat lapu nospiedumi.

2007. gada nometnē tika pieņemts lēmums nesteigties ar sasteigtu šīs krāsniņas apdedzināšanu un izveidot pat gauži neautentisku nojumi pret nokrišņiem, lai vienkārši ļautu tai kārtīgi izžūt. Tomēr retā nometnes apmeklējuma dēļ šis darbiņš ievilkās. Ir saglabājusies viena bilde no 2007. gada septembra beigām, kad nometne tika apmeklēta mazākā sastāvā un neapdedzinātajai jaunajai krāsniņas versijai izveidojušās iespaidīgas plaisas.

Skats uz neapdedzināto atjaunoto krāsniņu 2007. gada 29. septembrī.

2008. gada maijā šī krāsniņa joprojām nebija tikusi lietota. Ir saglabājies attēls no neliela pasākuma maijā, kad tā ir pēc ziemas un diezgan bēdīgā stāvoklī. Mitrums ir to uzirdinājis un tās virsmā parādījušās daudzas mazākas plaisas.

 

Skats uz neapdedzināto krāsniņu 2008. gada 4. maijā.

Tomēr 2008. gada vasarā saņēmāmies un pieķērāmies šim jautājumam kā nākas. Ar svaigu mālu kārtu tika aizdarinātas plaisas un uzbūvēta kārtīga nojume virs tās. Tomēr arī šajā sezonā līdz kārtīgai apdedzināšanai tā arī nenonāca.

Zemāk redzamajā pēdējā bilžu galerijā redzama pēdējā krāsniņas labošana un lietojums pēc nelieliem remontdarbiem tās pastāvēšanas pēdējā  – 2009. gada vasarā, jo tas bija ievērojamu pārbaudījumu gads līdzšinējam kolektīvam un darbošanās konkrētajā nometnē pēc tā kļuva neiespējama. Šobrīd nometnes vietā par cilvēku aktivitātēm neliecina gandrīz vairs nekas.

Krāsniņas pārziemošanai iepriekšējā gadā izveidotā nojume tiešām bija nākusi par labu tomēr bija skaidrs, ka šādu struktūru pastāvēšanu un labu funkcionēšanu nodrošināja cilvēka klātbūtne un to regulārs lietojums. Šī pieredze ir skaidri jāapzinās un jāņem vērā dažādu arheoloģisko brīvdabas muzeju ekspozīciju elementu izmantošanas sakarā.

Pēdējai krāsniņas versijai tika uzbūvēta arī speciāla nojume, kas gan nedaudz aizkavēja nokrišņus (2009), bet tikai daļēji. Visas tika būvētas vienā un tajā pašā vietā, daļēji izmantojot iepriekšējos materiālus, daļēji papildinot.

Daļēji šāds process ir redzams arī vēsturiskajos laikos celto etnogrāfisko celtņu ar māla apmetumu pakāpeniskā sabrukšanā, kur māla apmetums ārējās vides postošajā ietekmē pārveidojas samērā amorfā masā.

Galvenais secinājums, apkopojot šo pieredzi, ir, ka secinājumi, kas izdarāmi attiecībā uz dažādām arheoloģiskajos pētījumos atsegtām struktūrām un konstrukcijām, kas saistītas ar mālu izmantošanu (klons, apmetumi, apkures ierīces) ir tādi, ka šāds māla veidojums ļoti īsā laikā var atgriezties atpakaļ savā sākotnējā stāvoklī vai tuvu tam, un ir grūti un problemātiski atšķirams un identificējams, jo pamatā galveno karstumu, proams saņem velves iekšpuse.

Īpaši sarežģīti būtu veikt pilnvērtīgu ārējo apdedzināšanu krāsnij, ja tā atrodas celtnes iekšpusē no ugunsdrošības viedokļa. Visticamāk, ja izrakumos tiek atklāti labi saglabājušies māla apkures ierīcēm saistīti veidojumi, kam nosakāmas dimensijas, tad pieļaujams, ka tie izmantoti relatīvi ilgāk, nekā tie, kas atkal pilnīgi izšķīduši un nav atšķirami no apmetumiem vai grīdas klona.

Artūrs Tomsons

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Information

This entry was posted on marts 25, 2017 by in Eksperimenti un rekonstrukcijas, Raksti and tagged , , .

Navigācija

%d bloggers like this: