Arheostudija

Blogs par eksperimentālo arheoloģiju, vēsturi un dabu.

Eiropas Arheologu asociācijas konference 2018

Ar VKKF atbalstu arī šogad bija lieliska iespēja pabūt Eiropas nozīmīgākajā nozares pasākumā – EAA konferencē. Šogad tā norisinājās Spānijā, lieliskajā Barselonā septembra sākumā. Konference norisinājās uzreiz divos universitātes korpusos. Lielākais šāda mēroga pasākuma mīnuss ir ierobežota iespēja noklausīties klātienē milzumu interesantu ziņojumu, tomēr tā ir arī varena iespēja sekot līdzi nozares jaunākajiem jaunumiem klātienē, iegādāt svaigāko nozares literatūru un, protams, dibināt jaunus un nostiprināt esošos kontaktus. Patiesības labad jāsaka – daudzas sesijas tika filmētas un daudzas uzstāšanās ir pieejamas ierakstā.

Paša uzstāšanās šogad bija daļēji tādā kā starpnozaru kontekstā – no ierastās eksperimentālās arheoloģijas startējot sesijā, kas veltīta post mortem darbībām ar cilvēku paliekām, tēmas aptvēra gan neolīta apbedījumus zem dzīvojamo ēciņu grīdas Čatalhjujukā Turcijā, būvdarbu laikā nejauši atrastu “svēto” kaulu un relikviju identificēšanu Vācijā, līdz pat jauno laiku mumificējušos personāžus no Somijas baznīcu kriptām izpētei.

Savu priekšlasījumu šoreiz veltīju tam, kā eksperimentējot ar kontrolētu un labi novērotu un fiksētu kremāciju, kur beidzot arī pirmo reizi Latvijā uz “zinātnes altāra” tika ziedoti dažādu pagātnē lietotu senlietu atdarinājumi, simulējot kādreiz plaši izplatīto ugunskapu tradīciju, tādējādi daudz uzskatāmāk redzot, kādos apstākļos veidojas vai neveidojas raksturīgie bojājumi  lietām, ar kuru oriģināliem saskaramies un sniedzam vairāk vai mazāk pamatotas interpretācijas savā arheologa darbā. Citējot Vecāko Livonijas atskaņu hroniku, redzam, ka vēl 13. gs. otrajā pusē uguns sārtiem pēc cīņas nereti tika nodots visai plašs līdzi dodamo “lietu” spektrs:

(03880.) Tie visi kopā nāca

(03881.) un kritušos, ko vāca,

(03882.) ar mantām sadedzināja.

(03883.) Šī ziņa tiešām patiesa:

(03884.) šķēpus, bruņas, vairogus,

(03885.) bruņcepures, zobenus,

(03886.) zirgus tie nu dedzināja,

(03887.) nelabo tā labināja,

(03888.) lai tas rimst tur viņsaulē.

(03889.) Stulbums kāds vēl pasaulē!

(Vecākā Atskaņu hronika 03880-03889 rinda)

EAA konference savā ziņā arī bija zināms iemesls, lai apkopotu pirmos rezultātus diviem kremācijas eksperimentiem, kurus veicām 2017. gadā un 2018. gadā Arheokluba dārzā Lucavsalā. Daļa 2017. un 2018. gada Baltijas eksperimentālās arheoloģijas vasaras skolas dalībnieku bija abu šo pasākumu liecinieki. Novērojums tika veikts gan par senlietām raksturīgo bojājumu rašanos, gan dažādu materiālu izdēdēšanas ātrumu.

Šeit ieskats 2017. gada eksperimentā:

Neieslīgstot detaļās, kļuva skaidrs, ka tie kremācijas procesi, kam tikušas pakļautas, teiksim, seno kuršu vēlā dzelzs laikmeta apbedījumu piedevas, ir saņēmušas ievērojami lielāku temperatūru, kā izdevās mūsu eksperimentos.  Lielā mērā atkal apstiprinās tēze, ka eksperimentālās arheoloģijas rezultāts ir nevis izgatavotais rīks, pat ne tikai iegūtā informācija to lietojot un varbūt salaužot, bet caur šo darbošanos un uzlabota spēja formulēt un uzdot jaunus, daudz kvalitatīvākus jautājumus mēmajai aizvēsturei.

Šeit ieskats 2018. gada eksperimentā:

Secināms, ka abu kremācijas mini eksperimentu rezultātā nu iegūts apstiprinājums tai rakstītajos avotos atspoguļotajai nozīmei, ko baltu pagāni piešķīruši attiecīgo rituālu veikšanai, kaut vai epizodē, kad pēc neveiksmīgā Rīgas ieņemšanas mēģinājuma, tie bēru rituāliem veltījuši trīs dienas, un ka pienācīga apbedīšana zināmā brīdī šķitusi pat svarīgāka par cīņas turpināšanu.

Otrā dienā [12.jūlijs], rītam austot, visa jūra šķita kā noklāta ar tumšu mākoni. Tāpēc no tiem, kas atradās uz kuģiem un ieraudzīja milzum daudz pagānu un lielu karaspēku virsū nākam, citi sagatavojās aizsardzībai, citi aizbēga uz klosteri. Bet pagāni, cerēdami pilsētu ieņemt negaidītā triecienā, iekams viņiem būs aizsteigusies priekšā kāda vēsts, krustnešu kuģiem neuzbruka, bet ātri jo ātri īrās uz pilsētas pusi. Taču tos ieraudzīja zvejnieki Daugavas abos krastos, atbēga Rīgā un paziņoja, ka viņiem pa pēdām sekojot karaspēks. Tad pilsoņi, ordeņa brāļi un stopnieki – to gan bija maz – ar garīdzniekiem un sievietēm visi steidzās pie ieročiem, ar tikai kara laikā zvanītā zvana skaņām sasauca tautu un, dodoties Daugavas krastā ienaidniekiem pretī, vairākus ievainoja ar stopiem. Un kurši, atstādami kuģus Daugavā, sakārtoja savu karaspēku uz lauka; un ikviens nesa sev priekšā no diviem dēļiem sastiprinātu koka vairogu un gana spieķim līdzīgu rungu tā atbalstīšanai. Un, kad saule apspīdēja baltos vairogus, tos atstaroja ūdens un lauks, jo tas bija liels un stiprs karaspēks, un tas tuvojās pilsētai. Un līvi un stopnieki gāja viņiem pretī līdz pirmajam nocietinājumam, kas atradās uz lauka pilsētas vārtu priekšā, un cīnījās ar viņiem līdz dienas trešajai stundai, bet pilsoņi pielika uguni ciemam ārpus mūra. Dažiem no mūsējiem bija arī līdzi dzelzs trijzobu dzelkšņi, ko viņi izsvaidīja ceļā, pa kuru tuvojās karaspēks. Un daži pilsoņi, kas drosmīgi uzsāka cīņu un nogalināja daudzus aiz saviem vairogiem stāvošos ienaidniekus, atceļā klupa pār šiem dzelkšņiem; daži no tiem tika nogalināti, citi atbēga pie mums. Pēc tam karaspēks devās pie saviem kuģiem un, ieturējis azaidu, no jauna sagatavojās cīņai. Un viņi, izdzirduši lielā zvana skaņu, sacīja, ka viņus apēdot un aprijot šis kristiešu dievs. Un viņi no jauna pienāca pie pilsētas un visu dienu cīnījās. Un, kad viņi iznāca no savu vairogu aizsega, lai sanestu kokus dedzināšanai, ļoti daudzus no viņiem ievainoja loka šāvēji. Un ikvienu, kas, mašīnu akmeņu vai stopnieku ievainots, nokrita zemē, viņa brālis vai cits cīņu biedrs tūdaļ nobeidza pavisam, nocirzdams viņam galvu. Un, kad viņi pilsētu jau bija no visām pusēm ielenkuši un uzkūruši lielu uguni, pie Senā kalna uz zirgiem ieradās salieši, draudēja ienaidniekiem ar saviem zobeniem un virzījās uz pilsētu no otras puses. Tos ieraudzīdami, kurši atkāpās no pilsētas, savāca savus kritušos un, atgriezušies pie kuģiem, pārcēlās pār Daugavu [līdz 16.jūlijam]. Tur viņi trīs dienas vadīja mierā, sadedzināja savus mirušos un apraudāja tos. Turaidas līvi, uzzinājuši, ka kurši apsēduši Rīgu, un gribēdami pilsētu iznīcināt, savāca lielu karaspēku, lai dotos kuršiem palīgā, jo daži nodevīgi līvi, kā arī zemgaļi un citas tautas gribēja nogaidīt kuršu panākumus, lai tad visi reizē sapulcētos uz pilsētas nopostīšanu. Taču tai pašā dienā salieši, nogalinājuši salās vairākus kuršus un atņēmuši viņiem kuģus, ieradās pilsētā [13.jūlijs]. Bruņinieks Markvards, atgriezdamies no Daugavgrīvas, pa ienaidnieku vidu iekļuva pilsētā un vēlāk pievienojās ordeņa brāļu kopībai. Nākamajā naktī pilsētā ieradās Kaupo ar visiem saviem radiem, draugiem un uzticīgajiem līviem, bet Ikšķiles Konrāds ar augšgala līviem atnāca no rīta [13.-14.jūlijs] uz lauka pie pilsētas. Un, kad Konrāds tur sarīkoja lielu karaspēli ar zirgiem un ieročiem, pie viņa sanāca visi no pilsētas, un to vidū valdīja liela līksme. Un viņi devās pret kuršiem un izaicināja tos uz cīņu [16.jūlijs], gatavi vai nu varonīgi mirt, vai dzīvot. Taču kurši, kuriem vairāk rūpēja savējo apbedīšana, runāja miermīlīgu valodu un pēc trim dienām atkāpās. Bet līvi, šīs nodevības vaininieki, bez jebkādiem savējo ievainojumiem brīvprātīgi deva gandarījumu Dievam un bīskapa saimei un apsolīja uz priekšu būt uzticīgi. Un pilsēta, šoreiz ar Dieva žēlastību izglābta no pagāniem, pateicās Dievam un nolēma turpmāk pilsētā svinēt Svētās Margrietas dienu [13.jūlijs], kurā Rīga tikusi atbrīvota no aplenkuma. Arī Cēsu Bertolds tobrīd ieradās ar letiem no Ugaunijas, kur, nodedzinājis daudz ciemu un nogalinājis lielu skaitu pagānu, bija tiem nodarījis prāvus zaudējumus, un ar lielu karapulku nāca rīdziniekiem palīgā. Taču, kuršiem atkāpjoties, ikviens atgriezās savā zemē.  [IH, XIV, 5, par divpadsmito gadu (1210)].

Apmeklējot konferenci, uz mirkli sanāca ielūkoties arī kolēģu organizētajā eksperimentālās arheoloģijas sesijā kā arī jau atceļa jūtīs arī  apmeklēt arī pilsētas otru pusi, kurā līdz šim bija būts mazāk, apmeklējot gan Monžū kalnu ar cietoksni un muzeju, gan turpat blakus paslēpušos vietējo arheoloģijas muzeju. Par to biju mazliet pārsteigts, jo šajā pilsētā attiecīgo aizvēstures un antīkās vēstures tematiku lielā mērā dublē daudz mūsdienīgākais Katalonijas vēstures muzejs.

Uz tikšanos nākamgad Šveicē!

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: